Šantarāms ir noteikti viena no tām grāmatām, kas man pavēra vārtus uz tādu Indiju, kā visbiežāk to iztēlojos – ar visu skaistumu, kontrastiem, mēsliem, cilvēkiem, vēršu pajūgiem, ubagiem, ēdienu smaržām, kas uzgāžas virsū tik spilgti, ka vai nu šo zemi ātri iemīlat, vai ienīstat. Vai nu jūs spējat kaut uz mirkli iejusties graustu rajona iemītnieka ādā, vai arī doma vien par to uzdzen panikas lēkmi. Jo Šantarāms ir stāsts, kas liek izkāpt no komforta zonas. Iestigt mēslos līdz ausīm, sajust kaķa lieluma žurku pieskārienus, ieskatīties cietuma šausmās, bezpalīdzīgi vērot bērnu tirgu.
Izdzirdot, ka latviski tiks izdots Šantarāma turpinājums – Kalna ēnā, nepacietība auga augumā. Tik ļoti atkal vēlējos satikt Linu, viņa eiropiešu un indiešu draugus kafejnīcā Leopolds, atkal mesties Bombejas ielās, graustos, smaržu un smaku labirintos. 942 lapaspuses? Ierasti, tas nieks vien ir, man tīk biezas grāmatas, tas nozīmē ilgāku ceļošanu, pietiekamu laiku, lai saaugtu ar stāstu un izgaršotu tikpat rūpīgī kā gardēdis retu delikatesi.
Kalna ēnā … ir citāda grāmata. Tas vienlaikus ir un nav mans mīļais Šantarāms. Lasot lapaspusi pēc lapaspuses, aizvien gaidīju, kad atkal būšu ar autoru uz viena viļņa, kad atkal nevarēšu nepacietībā grāmatu nolikt malā. Šoreiz tā nebija, drīzāk es caur šīm 942 lapaspusēm ļavos rāmas upes straumei un absolūti netipiski sev, izlasīju grāmatu rekordgarā laika posmā – ar pauzēm aptuveni divu mēnešu garumā. Ierasti šāda apjoma darbi man prasa, ilgākais, nedēļu. Lai gan pēc būtības, vajadzēja taču drebēt spriedzē – Kalna ēnā ir mazāk novērojumu par apkārtējo vidi, drīzāk trillera cienīgi notikumi, kas saistīti ar Lina darbu, kas ir pasu viltošana. Šī grāmata ir faktiski nokļūšana mafijas darba epicentrā, kur uzkāpjot uz Lina motocikla, lasītājs šaudās pa nemierīgajām Bombejas ielām, nemitīgi iesaistās bīstamās saķeršanās ar citiem kriminālās pasaules darboņiem, kam nereti seko asiņu slaucīšana no rokām. Šajā darbā daudz dziļāk lemts iepazīt Lina mūža mīlestību Karlu. Viņa liktenīgo sievieti, kuras mīlestības valgos neglābjami ir sapinies galvenais varonis. Karlas klātbūtne šoreiz aizēno pašu Linu un pasauli ap viņu – grāmatas centrālais tēls ir sieviete. Nevaru izskaidrot kāpēc, bet Karlas tēls jau pirmajā grāmatā mani šausmīgi kaitināja un tagad turpinājumā šī nepatika tikai auga augumā. Pirmkārt, jau pārmērīgā Karlas glorifikācija, nepārtrauktās slavas dziesmas, kuras dzied autors, man aizvien vairāk sāka šķist, ka viņš iemīlējies teju paša izveidotā ilūzijā un, visu cieņu tomēr Karlai, viņa ik pa laikam atgādina, ka ir reāls cilvēks, nevis perfekcija. Otrkārt, aizraušanās ar dažādu filozofisku gudrību – citātu nepārtrauktu izteikšanu. Vai viņa tiešām ir atradusi to garīgo idilli par kuru runā vai arī tas viss ir daiļrunīga izrādīšanās? Man tas tā arī palika neatbildēts jautājums.
No otras puses, Kalna ēnā ir kā atgriešanās mājās pie sen neredzētiem draugiem. Tur ir mūžam Leopoldā dirnošais, absolūti burvīgais Didjē, uzticamais draugs Abdulla un citi, kam šoreiz pievienojas jauni tēli, gan izteikti kolorīti, gan tādi, kurus pēc grāmatas izlasīšanas negribas laist vaļā, kaut vai humora pilnais Oļegs, mazliet naivais izmeklētājs Navīns, glamūrīgā aktrise Dīva. Viņi visi atkal veido neatkārtojamo Bombejas sajūtu miksli, katrs tik dažāds, neikdienišķs, apbruņojies ar saviem Indijas izdzīvošanas paņēmieniem. Ik pa brīdim es atkal noķēru šo grūti aptveramo sajūtu – it kā atrastos Bombejā nakts vidū uz ielas kopā ar Linu un citiem. Sajūtu vēja vesmu no jūras, kas uz brīdi atveldzē no miklā karstuma, augstlejas kutinātu karija smarža, kas lavās no neskaitāmajām ielu ēstuvēm un mēs vienkārši dzertu viskiju (kurš man ikdienā negaršo, bet tā jau ir grāmatu burvība – baudīt un iemīlēt pat to, kas nepatīk!).
Kalna ēnā ir kā noslēgums aizraujošajam ceļojumam, ko spējis radīt rakstnieks. Es teikšu – ardievu, indieša sirds. Es savā lasītāja sirdī paturēšu to skaistāko, ko spēju iemīlēt gan Šantarāmā, gan Kalna ēnā, mums laiks atvadīties.
Izdevējs Zvaigzne ABC, tulkojusi Māra Poļakova