Piedod, Džeimss Bond. Es zinu, ka vakar mums bija jāsatiekas tavas jaunākās filmas pirmizrādē, taču sirdī nojautu, ka arī šoreiz spēsi nosargāt pasauli, īpaši Londonu, no ļaunā pārspēka. Tāpēc sapratīsi mani – kad turēju rokās biļeti uz Latvijas Nacionālās Operas izrādi Bohēma, šoreiz tev nācās kapitulēt 19. gadsimta romantikas priekša.
Iedomājies Parīzi, ap 1830. gadu, kad jauni dzejnieki, rakstnieki, gleznotāji dienā sapņo par spožiem panākumiem, bet vakaros, saldami aukstajos dzīvokļos, sirdi silda ar jokiem un par pēdējiem grašiem pirktu vīnu. Viņu jaunajās sirdīs nekad neapdziest cerība, ka par spīti nabadzībai, aukstumam, grūtībām, viņu garadarbus reiz iepazīs tūkstoši. Un tad, viņi lepni, žvadzinādāmi naudas pilnās kabatas, klīdīs pa smalkākajām Parīzes izklaides vietām, viņus iemīlēs visdaiļākās būtnes un savus jaunos darbus viņi radīs silti apkurinātā darbnīcā, dzerot dārgākos dzērienus. Ak, jaunības maksimālisms un brīnišķīgā iespēja ticēt sapņu piepildījumam!
Un tāds ir jaunais dzejnieks Rūdolfs. Nav avīžu kamīna iekurināšanai? Nieki, izmantosim paša radītās lugas manuskriptu! Kur tad vēl, ja ne karstajās liesmās luga ar katru cēlienu uzmirdzēs aizvien spožāk? Nav ko ēst? Nieki, gan jau izdosies pārdot kādu no drauga Marsela gleznotajiem aktiem, bet ja nē, arī tas ir nieks, jo tulīt jau ieradīsies pārējie draugi – mūziķis Šonārs un filosofs Kolēns, kas būs neticamā veidā tikuši pie bagetes un vīna pudeles! Pat smiekli un vājā kamīna liesma nespēj sasildīt noplukušo mājokli? Nekas, dodamies Parīzes ielās, kur krogos vienmēr var sasildīties, bet ielās noķert iedvesmas mūzu!
Bet tad pie durvīm pieklauvē daiļākā būtne, ko skatījušas Rūdolfa acis – zīda izšuvēja Mimī. Mīlestība, ak šis vārds, kurš jebkurā valodā skan tik skaisti. Tas licis lēkāt miljoniem siržu cauri neskaitāmiem gadsimtiem, pat pirms kāds to iedomājās ietvert vienā vārdā. Un tikpat daudzu sirdīm šīs jūtas likušas degt greizsirdības liesmās. Jā, jā, Džeimss, arī tavai. Skat, nemaz tik daudz atšķirību starp 19. un 21. gadsimtu nav. Varbūt vienīgi veidā kā izrādīt greizsirdību. Redzi, 19. gadsimtā romantisks dzejnieks pār savām lūpām neuzdrošinās laist neko aizvainojošāku kā: “Viņa ir kā žubīte. Žubina visiem…”.
Diemžēl, 19. gadsimta mīlestības stāstiem piemīt kāda lieta, bez kuras neiztiek teju neviens izcils mīlasstāts. Kādam ir jāmirst, lai otrs saprastu, cik daudz dārgu mirkļu savas greizsirdības un muļķības dēļ pazaudējis. Bet cik daudz brīnišķīgu vārdu viņi paspēj viens otram pateikt, pirms Mimī paņem ļauna slimība. Tādus, ka 21. gadsimts droši kapitulē.
Bohēma tiek uzskatīta par vienu no labākajiem un skaistākajiem izcilā itāļu mūzikas meistara Džakomo Pučīni darbiem. Lai arī sākumā kritiķu neatzīta, uzriez skatītāju iemīlēta, tā mūsdienās aizkustina ar perfekti uzburto 19.gs. Parīzes sajūtu un trauslo mīlasstāstu. Turklāt galvenie varoņi, neskatoties uz to, ka šī ir operas izrāde pirmoreiz uzvesta pirms vairāk nekā simts gadiem, patiešām aizskar ikvienu skatītāju kaut kur dziļi dvēselē. Kādam liek paskatīties no malas uz savu pārspīlēto greizsirdību, kādam – novērtēt savas mīlestības dārgumu. Un galvenais, atcerēties – nekad nezaudēt jaunības spēju ticēt, priecāties un piepildīt sapņus, par spīti visām grūtībām.
Un zini, Džeimss, kā es varu pateikt, ka izrāde mani ievedusi transam līdzīgā stāvoklī, kad esmu tajā iekšā ar sirdi un dvēseli? Kad nejūtu aukstumu. Par spīti tam, ka mugurā bija kleita, kas teju pilnībā atsedza muguru, opernama vēsā gaisa plūsmas nevienu minūti man nelika drebināties un vēlēties, lai superaģenta stiprā roka apskautu manus plecus. Pateicoties brīnišķīgajiem izpildītājiem – Evijai Martinsonei (Mimī), Georgam Onjani (Rūdolfs), Ingai Šļubovskai (kolosālā dziedātāja Mizete, kas teju pilnībā paņem savā varā otro cēlienu!), Jānim Apeinim (Marsels), Armandam Siliņam (Šonārs), Rihardam Mačanovskim (Kolēns) un pārējiem izrādes dalībniekiem, šis bija neizmirstams vakars.
Vakara noslēgumā ar tuviem cilvēkiem satiekamies, lai iemalkotu glāzi šampanieša. Viņi – pēc Džeimsa Bonda pirmizrādes, es pēc Bohēmas. Un ziniet, lai tosts ir par romantiku, kas dzīvojusi un dzīvos vēl daudzus gadsimtus! Jo bez mīlestības komponists nespēj sacerēt, bet superaģents – izglābt pasauli.
Iestudējuma diriģents Normunds Vaicis
Režisors Pēteris Krilovs
Scenogrāfs Andris Freibergs
Kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa.
Foto: no LNO arhīva