Bāreņu pavēlnieka dēls ir no tām grāmatām, kurai pēc izlasīšanas pielīp neskaitāmi “tik” apzīmējumi. Tik skarba, tik pamatīga, tik spēcīga, tik nesaudzīga, tik biedējoši patiesa… Jā, patiešām izcila – ne velti autors, Stenforda universitātes pasniedzējs, Adams Džonsons par šo darbu ir saņemis Pulicera prēmiju daiļliteratūrā. Grāmata, kuru lasot, sāpēs gribas žņaudzīt rokas, aizmirst elpot, izgāzt tējas krūzi. Nebūšu pirmā, kas šo darbu pielīdzinās Džordža Orvela 1984, tikai ar to starpību, ka Orvels rakstīja par nākotnes pasauli, bet Džonsons attēlo biedējošu tagadni – cilvēka eksistenci Ziemeļkorejā. Grāmatas tapšanas laikā autors pats devās uz Ziemeļkoreju, lai iepazītu šo izolēto valsti klātienē. Rezultāts – neaptverami skarba sajūta, kas brīžiem pielīdzināma auksta ūdens šaltij, kad aptver, ka lasi nevis par tālu pagātni, bet reālo laiku.
Čundo ir daļējs bārenis. Par māti zināms vien tikai tas, ka viņa bijusi dziedātāja un pēkšņi nozudusi (tikai vēlāk Čundo nojauš, ka tas nav noticis labprātīgi). Čundo tēvs, Bāreņu nama saimnieks, katru brīdi dēla dzīvē pielīdzina pārejiem bāreņiem, uzlikdams puisim vissmagākos darbus un vissāpīgākos sodus. Čundo gūst pirmo mācību – bārenis, tas nozīmē – moceklis. Pieaugot, pārdzīvojot postošos bada laikus, kas pārņem Ziemeļkoreju, viņš sāk apzināties, ka cilvēks šajā valstī pazūd ātrāk par ēnu. Stabils kā mēness, kas naktī apgaismo Phenjanas ielas, ir tikai Mīļotais Vadonis. Ikkatra pārējā valsts iedzīvotāja dzīve ir tikai neredzama stīga, kuru pēc savām vajadzībām rausta milzīga mašinērija.
Otra mācība – ja tevi neviens negaida, tad ir vienalga kur dzīvot. Apkārtesošā neizbēgamā propaganda, kas pilsoņu prātos tiek ieurbta urbja uzstājībā, ir kā miglas siena. Čundo it kā tai redz cauri, bet tajā pašā laikā neizmanto vairākas iespējas bēgt no Ziemeļkorejas, jo viņam nav it neviena, kas pēc viņa ilgotos vai gaidītu. To, ka amerikāņi nav tikai “zvērīgi agresori” un, ka pārējā pasaule nedzīvo pilnīgā savstarpējā naidā, Čundo sāk apzināties, tiekot norīkots uz zveja kuģa. Ar savu nelielo uztvērēju viņš ik nakti uzklausa signālus un sarunas, ko raida kuģi, vientuļnieki un militāristi. Un pirmoreiz viņš saklausa brīvības elpu – airētājā, kas ar draudzeni dodas apkārt pasaulei. Kosmosa stacijā, kur dažādu nāciju pārstāvji kopā spēlē šahu. Ka pasaule nebeidzas aiz Ziemeļkorejas robežām.
Trešā mācība – kad tevi sabradā pelnos, vienīgā iespēja izdzīvot un stāties pretī sāpēm ir tikai tad, ja sirdī mājo mīlestība. Tikai ilgas pēc aktrises Sanas Munas ļauj Čundo nenomirt cietumā un iziet no tā, uzvarot niknāko ienaidnieku, un pieņemot viņa personību. Šajā brīdī stāsts iegūst skatījumu no trim pusēm – Čundo jeb komandiera Ga, viņa spīdzinātāja un propagandas mašīnām.
Visbeidzot ceturtā māciba – brīvība mīt paša dvēselē, nevis fiziskajās robežās. To nav iespējams izdzēst. Bet esi gatavs atdot savu dzīvību, lai brīvību iegūtu tavs tuvākais. Šķiet, stāsta noslēgums ir nojaušams jau ilgi pirms pēdējām lapaspusēm, taču ne iepriekšparedzams. Vislielākā cieņa autoram par lasītāja nesaudzēšanu, bet piespiedu atkailināšanu, caur šo darbu liekot apzināties to dārgumu, kas pieder šobrīd un tagad.
Aizverot pēdējo lapaspusi, pakrūtē dun jautājumi. Kā rodas briesmoņi? Un kā varoņi? Varbūt vienkārši pirmajiem nav sirds.
Izdevējs: apgāds Kontinets