Pleds, kūpoša tējas tase un labs detektīvs – šī kombinācija jau vien ir neliela laimes recepte. Varbūt prietrūkst tikai sniega kupenas ārā, lai iegremdētos pilnīgas labsajūtas mākonī. Bet mūžam lietainā Londona no grāmatas lapaspusēm līdz ar to ievelk sevī vēl pamatīgāk, jo lasīšanu pavada gada nogalei neraksturīga lietus šalkoņa aiz loga.
Nudien nespēju noturēties neiebāzusi savu degunu Roberta Galbraita jeb Dž. K. Roulingas latviešu valodā izdotajā detektīvromānā Dzeguzes sauciens. Vispār jau es esmu līdz kaulam drūmo un pamatīgo skandināvu detektīvu fane, manu mīļāko autoru vidū ierindojas Jū Nesbē, Stīgs Lārsons un Jusi Adlers-Olsens, bet jaunus apvāršņus iepazīt vienmēr ir aizraujoši. Man vispār ir vājība uz tādu literāru tēlu kā “mazliet pēc viskija un tabakas smaržojošs dzīves salauzts izmeklētājs, kam uz galda krājas putekļi, makā tukšums, bet asais prāts neļauj padoties”.
Kormorains Straiks piepulcējas šim pulciņam gluži kā uz pasūtījuma. Viņa aģentūra ir uz bankrota robežas, tikko šķīries no mīļotās sievietes un palicis bez jumta virs galvas. Detektīva dzīve nekad nav rožu dārzs, kur nu, tas ir viens īstens muklājs, kurā personāžas grimst aizvien dziļāk, sevišķi finansiālā un emocionālā ziņa. Lai viss nebeigtos pēc pāris lapaspusēm, atliek atnākt Īstajai lietai. Šoreiz tā ir miklaina slavenas modeles pašnāvība – viņas brālis netic, ka māsa tiešām būtu labprātīgi devusies nāvē, tāpēc lūdz Kormorainu uzņemties šo lietu. Kas gan būtu detektīvs bez sava Vatsona? Kormorainam tā ir pagaidu sekretāre Robina Ellakota, kuras slepenais sapnis vienmēr bijis pielikt palīdzīgu roku kāda noslēpuma atsķetināšanā, turklāt viņa izrādās ne tikai izpalīdzīgs gariņš, bet visnotaļ apķērīga būtne.
Dzeguzes saucienu izlasīju ātri, no grāmatas tiešām grūti atrauties, visi kāpinājumi ieturēti labākajās detektīvžanra tradīcijās, līdz pat pēdējam brīdim noturot intrigu par to, kurš tad būs īstais vainīgais un galvenais – kādi motīvi pamudinājuši izdarīt noziegumu. Varbūt man pietrūka tāda īsti skandināviska pamatīgāka iznākuma – kad patiešām aizraujas elpa, kad liekas, ļaunais tulīt, tulīt uzvarēs un visu izšķirs sekundes… . Ak, mana ziemeļnieka dvēsele! No otras puses, Dzeguzes saucienu var mierīgi lasīt līdz dziļai naktij, neuztraucoties, ka grāmatas tēli turpinās vajāt murgos, kā turpretī var gadīties ar Jū Nesbē Sniegavīru.
Kormoraina Straika tēls izsauc simpātijas, kā gan var nejust empātiju pret detektīvu, kas spiests mitināties savā birojā un mazgāties iet uz tuvējo universitātes baseinu? Bija mazliet žēl aizšķirt pēdējo lapaspusi, jo tik gan ļoti vēl gribējās līdz ar Kormorainu staigāt pa Londonas rajoniem, ieklīst tumšākās un gaišākās ielās (latviskotie nosaukumi ir īsti mēlesmežģi!), jo tieši tik reāli uzburtā pilsētas atmosfēra mani īpaši piesaistīja stāstam. Labā ziņa ir tā, ka gan jau ilgi nebūs jāgaida, līdz latviski būs pieejami nākamie turpinājumi The Silkworm un Career Of Evil.
Izdevējs: Zvaigzne ABC, tulkojusi Silvija Brice.