Atzīšos, ka mani ik pa laikam pārņem déjà vu sajūta. To var izraisīt nejauša smaržas plūsma, nokļūšana jaunā vietā, filmas kadrs, taču tā ir tik spēcīga, ka vienkārši gluži intuatīvi zinu kas sekos tālāk. Vai tā ir tikai kāda prāta nostūrī noglabāta atmiņa, kas vienkārši rada līdzīgas izjūtas vai arī tomēr dažkārt tā sīkā balstiņa ar ‘esmu to piedzīvojusi iepriekš’ runā kādu daļu taisnības? Ja nu tiešām atrašanās šobrīd un tagad nav tikai vienreizējs notikums, bet gan atkārtota mācīšanās, tikai prāts to aizsedzis ar aizmirstības plīvuru?
Lasot izcilo Klēras Nortas Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves šis jautājums varētu tikt uzduļķots, izjaucot katra mierīgo esības dīķīša spoguli. Vilinoši? Protams, savā ziņā jā – zinot, ka nāve ir tikai pāreja, atgriešanās laika ratā un pēc tās atkal pamodīsies kā zīdainis, lai sāktu izdzīvot dzīvi no jauna. Neērtības? Būtība bērnība ir garlaicīga, jo cilvēks atceras visu no iepriekšām dzīvēm, tātad atkrīt ne tikai alfabēta mācīšanās, bet arī vajadzība pēc citām pamatzināšanām, jo vienkārši viss jau sen zināms no galvas. Bet vai šīs zināšanas drīkst izmantot, lai mainītu nākotni? Diez vai, jo kā zināms var iedarboties domino princips un viss vienkārši aiziet pa pieskari.
Te nu savā vienpadsmitās dzīves novakarē Augusts uzzina, ka kāds no nemirstīgajiem tomēr cenšas to izdarīt. Ar savu zināšanu bāzi paātrināt visus tehnoloģiskos procesus par vairākām desmitgadēm, lai tikai piepildītu ambiciozu plānu – aizrakties līdz kodolam, lai spētu atbildēt uz visiem pagātnes un nākotnes jautājumiem. Protams, tas nenovēršami pietuvina iespēju, ka pasaule vienkārši aizies bojā. Augusts nomirst, lai nākamo dzīvi sāktu ar uzdevumu – atrastu vaininieku.
Teikšu kā ir – ar Harija Augusta pirmajām piecpadsmit dzīvēm ir traki! Nodaļas beidzas (un to ir daudz) uz tik spraigas nots, ka nekas cits neatliek kā ķerties klāt nākamjai un nākamajai un … vispār, sirdsmiera nav, kamēr nenonāc līdz pēdējai lapaspusei. Jā, notiek krietna lēkāšana starp dzīvēm nelineārā secībā, tāpēc sākumā lasot iestājās neliels apjukums. Bet viss ir eleganti savienots un Klēras Nortas pavadībā ienirt stāstā dziļāk un dziļāk ir īstena bauda.
Atzīšos arī lasītājas mīlestībā izdevniecībai Prometejs. Lai kuru grāmatu izvēlos, vienmēr tas būs kvalitatīvs, lieliska tulkošanas darba rezultāts aiz kura stāv grandiozs stāsts. Ne reizi nav sanācis vilties, tāpēc katru nākamo grāmatu gaidu ar milzu nepacietību. Drīzumā pie lasītājiem nonāks šausmu meistara Hovarda Filipsa Lavkrafta Stāsti.