(For English version please scroll down the page)
Šarmants, tiešs, ar dzirkstošu humoru. Un vienlaikus – tik noslēpumains! Franču rakstnieks un režisors Dāvids Foenkinoss izdevniecības Zvaigzne ABC apspriežu telpā jeb “pagrabiņā” liekas mazliet nereāls – ne katru dienu blogeriem tiek dāvāta tik unikāla iespēja satikt klātienē pasaulslavenu autoru. Kura spožais darbs Smalkjūtība pēc izlasīšanas atstāj spēcīgu garšu buķeti (apskats lasāms šeit).
“Mani vēl dēvē par jauno rakstnieku,” koķetē 39 gadus vecais Foenkinoss, smejot par birku piekarināšanu un ielikšanu kādā noteiktā rāmī. Viņa kontā ir vairāk nekā desmit darbu, starp kuriem, protams, ir Smalkjūtība, kas mirklī kļuva par dižpārdokli Francijā un kā sniega bumba aizvēlās tālāk pasaulē, atnesot atzinību. Un, tad, protams, filma Smalkjūtība, pie kuras režijas grožiem stāvēja pats Dāvids un viņa brālis Stefans – skaists, smeldzīgs un apbrīnojami trāpīgs kinematogrāfijas darbs, kas ierindojams to reto pārsteigumu vidū, kad filma papildina oriģinālstāstu.
Odrija… Nebija plāna B. Vai nu viņa piekrīt Natālijas lomai vai projekts nenotiek vispār
– atceras Foenkinoss. Ideālāku aktrisi šai lomai par Odriju Tatū būtu grūti iedomāties – vienlaikus trauslā, garīgi salauztā sieviete, kas zaudējusi vīru, aizmirstību meklē darbā un galu galā viņu dzīvē atgriež neiedomājama mīlestība pret ārēji nūģisko Markusu. Uzņemšanas laukumā bieži esot nobirdinātas aizkustinājuma asaras – tik ļoti pārliecinoši abiem aktieriem izdevies notēlot ārēji nesavienojamo tēlu savstarpējo ķīmiju.
“Es esmu brīvs, jo rakstot, runā manas emocijas, es varu atļauties būt absolūti godīgs. Emocijas aizrauj, vada mani un attīsta stāstu. Un tad, vienā mirklī es jūtu – vairāk man nav ko piebilst. Emocijas ir transformējušās pabeigtā darbā un es mierīgu sirdi lieku punktu,” atklāj rakstnieks, kam visradošākās darba stundas realizējas rīta cēlienā. “Dažreiz idejas atnāk tik negaidīti, ka paspēju pabeigt vienu grāmatu, kad jau esmu gatavs ķerties klāt nākamajai. Taču jārēķinās, ka pēc aktīva darba var arī sekot pilnīga emocionāla iztukšošanās. Tā, piemēram, ir tagad – septembrī iznāks mana jaunā grāmata, bet šobrīd ir iestājies tas retais posms, kad nerakstu vispār. Ja godīgi, pašreiz jūtos tā, ka varētu izdarīt sensacionālu paziņojumu – es vairs turpmāk nerakstīšu!,” to, protams, Foenkinoss bilst ar krietnu devas koķetērijas. Var manīt, ka rakstīšana ir viņa esība. Veids, kā elpot, piepildīt garīgo bagāžu un gūt adrenalīnu. Kā iemirdzas viņa acis runājot par rakstniecību! Nē, neviens (un viņš pats!) mani nepārliecinātu, ka šis harismātiskais francūzis atļaus rakstāmspalvai pārklāties putekļiem!
“Es ticu zīmēm, norādēm. Mani iedvesmo tikšanās, ceļošana, nekad nevar zināt kā jebkas var pēkšņi pārtapt stāstā. Varu rakstīt jebkur – mājās, viesnīcā, lidostā, parkā… Ja vien es jūtu, ka man ir ko teikt, es to uzrakstīšu. Un es nesaku, ka šis pagrabiņš, kur mēs šodien sēžam, mani ir atstājis vienaldzīgu,” smaidot atzīstas Dāvids. Vispār viņa mīļākā vieta uz pasaules bez savas gultas ir pilsēta kurā viņš ir dzimis un dzīvo – Parīze. Tajā ikreiz viņš ar neizmērojamu prieku un ilgām atgriežas no jebkuras pasaules malas. Un viņam ir īpaši mīļš divistabu dzīvoklis mājā, kas atrodas tieši pretī Nacionālajai bibliotēkai. Rakstnieks un tūkstošiem grāmatu tik tuvu – likumsakarīgi, vai ne?
“I will write no more!”
Charming, direct, with sparkling humor. And at the same time very mysterious! French writer and director David Foenkinos seems a bit surreal in publisher Zvaigzne ABC’s conference room, or The Basement – not every day are bloggers bestowed with such a unique opportunity to meet a world-famous author face-to-face. Whose brilliant work Delicacy leaves a bouquet of strong aftertastes (read the review here).
“I am still called a new writer,” playfully flirts 39-year-old Foenkinos, laughing about being tagged and placed in some specific frame. He has more than a dozen works, among which of course, is Delicacy, that in an instant became a bestseller in France and like a snow ball rolled further around the world, bringing acclaim. And then of course the film with the same title, where David held the director reins himself along with his brother Stéphane – a beautiful, melancholic, and amazingly shrewd cinematographic work that ranges with those rare surprises when a film complements the original story.
Audrey… There was no plan B. Either she accepts the role of Nathalie or the project is not carried out at all
– recalls Foenkinos. A more perfect actress for this role than Audrey Tautou would be hard to imagine – simultaneously fragile, a mentally broken woman who has lost her husband seeks for oblivion in her work, and ultimately is returned to life by an imaginable love for the externally nerdy Markus. On the set, emotional tears were shed often – so very convincing both actors managed to play the outwardly incompatible characters’ mutual chemistry.
“I am free because my emotions speak when writing, I can afford to be absolutely honest. Emotions excite, drive me, and develop the story. And then one instant I feel – I do not have more to add. Emotions have transformed into a finished work and with peace of mind, I can put a full stop,” reveals the writer whose most creative hours are in the morning. “Sometimes ideas come so unexpectedly that I manage to finish one book and I am ready to get down to the next one. But I have to keep in mind that active work can be followed by full emotional emptiness. That is how it is now – my new book comes out in September and now is the rare period when I do not write at all. If to be honest, at the moment, I feel that I could make a sensational statement – I will write no more!” this, of course is said by Foenkinos with a considerable dose of coquetry. One can observe that writing is his existence. It is his way to breathe, to fill the mental baggage, and gain adrenaline. How his eyes sparkle when talking about writing! No, no one (not even himself!) could convince me that this charismatic Frenchman will allow his talent to collect dust!
“I believe in signs, indications. I am inspired by encounters, by traveling, you can never know how something can suddenly turn into a story. I can write anywhere – at home, in a hotel, at the airport, in a park … As long as I feel I have something to say, I’ll write it. And I’m not saying that this basement, where we are sitting today, has left me indifferent,” David admits with a smile. On the whole, his favorite place in the world, apart from his own bed, is the city in which he was born and lives – Paris. Every time he returns to it with immeasurable joy and longing from anywhere in the world. And he has an especially dear two-room apartment in a house which is located directly across from the National Library. Writer and thousands of books so close – etiological, isn’t it?