Par mīļākajām grāmatām uzrakstīt ir vissarežģītāk. Gluži kā mēģināt aprakstīt – kas ir mīlestība. Ko gan var pateikt vārdi par sajūtu, kad sirds pa muti lec ārā un viss ķermenis sastāv no miljoniem, miljardiem tauriņu, kas tur liegi šūpo savus spārnus un kņudina visas maliņas. Ar grāmatu ir līdzīgi – ko es vēl varu piebilst par šo izcilo, patieso un līdz kaulam aizgrābjošo grāmatu, kāda ir Pļaukas četru turpinājumu sērija? Par grāmatu, aiz kuras nevaru likt nevienu “bet”, jo tādu vienkārši nav.
Stāsts par satikšanos ar šo grāmatu iesniedzas vairāku gadu senā pagātnē. Atceros, ka mamma un vecmāmiņa savulaik šo grāmatu lasīja aizgūtnēm un slavēt slavēja, deva tālāk lasīt draudzenēm un paziņām. Lai arī toreiz jau sev biju atklājusi grāmatu pasaules maģiju, tomēr tik spēcīgu kārdinājumu nejutu, lai atšķirtu pirmo lapaspusi. Arī toreizējais drūmais un bezpersoniskais vāka noformējums izraisīja vēlmi to ātrāk nolikt plauktā atpakaļ. Tomēr ne velti ir tā, ka grāmatas pie tevis atnāk tieši tad, kad nepieciešams. Pagājušā gada pavasarī grāmatnīcas plauktā pamaniju “Pļauku” jaunā noformējumā – ziediem apvītu, tik patīkama vāka materiāla veidotu, ka tā iegūla manās rokās uz palikšanu. Romāns ir pārizdots un tagad gada laikā dienas gaismu ieraudzījušas jau visas četras daļas. Bet ai, cik gan ātri paskrien lapaspuses! Tā tikai sķiet, ka grāmata ir bieza un pietiks ilgākam laikam. Nekā – pāris dienu un tā jau negausīgi “apēsta”.
Valoda. Tik skaistā, bagātā latviešu valoda. Veras Volkēvičas fenomenālais talants rakstīt par sievietes dzīvi cauri laikmeta ritējumiem izraisa vēlmi teju katru teikumu izgaršot vairākkārt. Caur dialogiem, kur ievijas ne tikai mīļums, spīts, pāridarījums, prieks, sakāmvārdi, bet arī dzirkstījums, kas puto uz lūpām pašam lasītājam. Tev gribas izgaršot vēl un vēl. Nevienas banalitātes, neviena teikuma, kurš būtu paredzams… Pļauka tāpēc arī ir pļauka, kas tev iesit pamatīgu pliķi pa vaigu it kā skarbi pajautājot – kā gan to varēji izlasīt tikai tagad? Es jau tagad negribu bļaut, ka Pļauka būs mīļa ikvienam. Varbūt kāds lasīs un tā arī nesapratīs, kas tur slēpjas nu tāds, tāds. Es tomēr spītīgi apgalvošu, ka šis autobiogrāfiskais romāns noteikti ir pelnījis, lai to iepazīst katrs.
Lasot Pļauku, es iegrimu Gitas dzīvē gluži kā atmiņu upē un ļavu lai straume mani nes. Iedomājaties spēcīgo noskaņu, kas ļauj sajust neatkārtojamo Rīgas 20. gadsimta 30. gadu burvību. Kur smalkmaizītes var nopirkt pie Pavasara kunga, kāpostus pie Rudzīša un to labāko šokolādi pie Rigerta. Rīgu, kur rindojas cēli un pamatīgi nami. Kur Gitas meitenīgo deviņpadsmitgadnieces nevaļu pārtrauc amizantā satikšanās ar izskatīgo Valteru Ārkalnu, kuras laikā krustmāmiņas dogs Ajaks mazliet papluina jaunskunga bikšu staras. Mīļums, dzirkstošais humors, meiteniska ietiepība un uzrautais deguntiņš – cik gan daudz mīlestības izvijas iepazīšanas stāstā vien. Savienība, kas turpināsies daudzus gadus, pārdzīvos karu, valsts okupāciju un izsūtīšanu. Pļauku var lasīt gluži kā vēstures grāmatu, tikai sausu faktu vietā tā stāsta par Gitas dzīvi, kas tiek iespiesta laikmeta grožos, bezpēcīgas netaisnības priekšā, tikai caur neizsīkstošo optimismu un humora izjūtu neļaujot tiem sevi samalt. No romantiskās Rīgas bižainītes Ulmaņlaikos līdz nobriedušai sievietei, kurai aiz muguras karš un izsūtijums, atgriežoties mājās jau ar skarbu dzīves pļauku uz sejas. Mājās, kur vārds brīvība eksistē tikai vairs cilvēku dvēselēs, bet uz papīra – brālīgajā padomju savienībā. Gitas jeb Veras Volkēvičas atmiņas uz papīra izklāstītas tik spilgti, ka aizsit elpu. Pļauka ir Veras Volkēvičas vienīgais, taču noteikti – mūža darbs. Manuskripts sarakstīts mūža nogalē un grāmatas izdošanu autore diemžēl nepiedzīvoja, tomēr kaut kas liek domāt, ka Vera par to nekad neatļautos bēdāties. Jo kā pati saka: “Pļauka nav nekāds aptuvens apcerējums, bet visskaudrākā patiesība. Par to, par ko klusē īstie rakstīšanas aroda meistari”. Viņa iesita pļauku pāridarītājiem – parādot pagātni patiesā griezumā, tieši tā, kā ir īstā dzīvē. Bez izskaistinājumiem, ļaujot rakstāmmašīnas taustiņiem atklāt kailo dvēseli, kurā pukstēja mīlestības piesātināta sirds. Uz cilvēkiem un dzīvi.
Lasiet Pļauku un kļūsiet bagātāki. Par krietnas kripatas sirdsiltuma un dzīvesgudrības bagātāki.
Izdevējs: Lauku Avīze