Izlasot šo grāmatu, jūs, vai nu iegrimsiet filozofiskās pārdomās, vai arī aizlidināsiet to istabas tālākajā stūrī. Pēc 388 lapaspusēm nebūsiet pietuvojušies mistērijas izkaidrojumam ne soli tuvāk, kā pats grāmatas autors. Jutīsieties gluži kā bērns, kam deguna priekšā aicirtušās konfekšu veikala durvis. Varbūt pat gribēsiet izaicināt Sandro Veronēzī uz vārdisku dueli, lai uzdotu vienu vienīgu jautājumu: “Kāpēc?”.
Grāmatu XY nav viegli pieskaitīt konkrētam žanram – tas nav ne detektīvs, ne arī fantāzijas darbs, par klasisku romānu arī to negribas dēvēt. Tuvākais apzīmējums varētu būt – filozofisks trilleris dienasgrāmatas formā. Ir tā, ka sākot lasīt grāmatu, jūs sagaidāt vienu, bet rezultātā saņemat pavisam ko citu. Trilleris tas solas būt dēļ galvenā pavediena – pavisam nelielā Itālijas ciematiņā Sandžūdā (nemeklējiet kartē, tas ir izdomāts) notiek šausminoša masu slepkavība, kuras vienīgie liecinieki ir zirgs un asinsarkanā ledū sasalis koks. Protams, ka ekspektācijas saka priekšā, ka galvenajiem stāsta varoņiem būs tiešs sakars ar notikumiem, tiks sķetināti nozieguma pavedieni un galu galā tiks atbildēts uz jautājumu, kāpēc šāda nežēlība.
Ha, nekā! Veronēzi neko uz paplātes mums nepienes. Tā vietā, mētā mūs divu tēlu prātos – ciemata priestera Ermētes un psiholoģes Džovannas, ļaujot mūs iedomātas dienasgrāmatas formā sekot abu dzīvēm. Turklāt abi tēli nav nekā saistīti un diezgan ilgi grāmatas notikumi risinās atsevišķās paralēles, līdz soli pa solim, savijas aizvien tuvāk. Interesanti, jo tālāk grāmata iedziļinaties, jo biežāk piezogas sajūta – vai tas tiešām noteik abu varoņu realitātē vai tomēr beigās visam būs cits izskaidrojums?
Abu stāstījumā saduras divi pretpoli – zinātne un ticība. Džovanna, kā jau psiholoģe, mēģina visam rast zinātnisku izskaidrojumu, tajā pašā laikā savā personīgajā dzīvē visu laiku nonākot konfliktā ar racionālo prātu. Viņa, kā sieviete, klausa intuīcijai, ļaujas emocijām un dažreiz izdara absolūti neloģiskus gājienus. Viņa ir X. Savukārt priesterim Ermētem notikumi un ķēdes reakcijai, kas satricina ikdienišķo ciemata iedzīvotāju dzīvi, ir pārbaudījums viņa ticības spēkam. Tomēr ar vīrieša loģisko prātu viņs saliek visu pa plauktiņiem, atrod atbildes uz jautājumiem, kas pirms tam plosījuši pretrunas viņa sirdī. Viņš ir Y. Viņi abi – duelis.
Tāpēc gribas uzsvērt – grāmata būtībā ir par ticības un zinātnes sadursmi. Par notikumiem, ko racionāls prāts nevar izskaidrot un vienīgā izeja ir uzdot sev jautājumu – vai es ticu? Vai ticu tam, ka šī ir realitāte? Vai ticu tam, ka es sapņoju? Vai ticu tam, ka notikumus pastrādājis kāds cits spēks, ne cilvēka roka. Un galu galā par samierināšanos, jo neviens nespēj atbildēt un izskaidrot ne kāpēc, ne kā notikumi norisinājušies. Patiesībā, viena no saistošākajām grāmatas vietām ir tuvu pie stāsta beigām, kad autors mūs vairs neliek skatīt notikumus ne no Džoannas, ne Ermētes viedokļa, bet iemet mūs abu saistošajā dialogā. Šajā vietā lasītājam pār muguru sāk skraidīt skudriņas, jo šķiet abi tulīt, tulīt atradīs atbildi. Bet nē, lasītāj, atbildes tev jāmeklē savā prātā.
Šai grāmatai ievadā tik ļoti piestāvētu pasakas ievads: “Iespējams tā viss bija, bet iespējams, nē”.
P.s. Vērtīgs padoms no grāmats – kā zināt vai sapņojat, vai atrodaties realitātē. Jāveic realitātes tests. Bieži jāskatās pulkstēni, divas vai vairākas reizes pēc kārtas jāizlasa visus nejauši pamanītos uzrakstus, japalecas. Sapnī, atšķirībā no realitātes, pulksteņa laiks negaiditi mainās katru reizi, uzraksti pazūd, kad novērsušies uzmetam tiem acis ottreiz, un palēkušies mēs nevis piezemējamies, bet sākam lidot…. .
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds