Mēdz būt grāmatas, kuru stāsts aizrauj tik ļoti, ka kādā mirklī saplūstat ar varoni un reāla pasaule izslēdzas. Un, mēdz būt arī tādas grāmatas, kuras lasot ne tikai līdzpārdzīvojat ar galveno varoni, bet arī iesūcat stāsta smaržas, sagaršojat dzēriena rūgtumu un sajūtat priekšmetu pieskārienu. Citiem vārdiem runājot – vēstījums pārņem tik ļoti, ka aizceļojat prom no fiziskā ķermeņa.
Laipni lūgti Šāntarāma pasaulē. Stāstā, kurš nav ne simtprocentīgi patiess, ne arī pilnībā izdomāts. Pasaka pieaugušajiem, kuru lasot, iekšā pamostas tas mazais bērns, kas joprojām tic pārdrošajam. Šantarāms ir viens liels Piedzīvojums, bez sākuma un beigām, pāris gadu izvilkums no kādā austrālieša dzīves.
Teiksiet, nu un kas par to? Kas tik saistošs varētu notikt pāris gados viena cilvēka dzīvē? Tik tiešām, galvenais varonis varētu doties ceļojumā uz Indiju, nekas liels. Satikt tur kādu sievieti un iemīlēties – joprojām, nekas īpašs. Varbūt, sastopoties ar vietējo kolorītu, iekulties šādos tādos piedzīvojumos, bet no otras puses – teju ikviens, kas pabijis Indijā, uzskata, ka tas bijis kaut kas īpašs. Galu galā, viņš beigās varētu iegādāties atpakaļbiļeti pirmajā klasē un pēdējā lapaspusē mēs varētu lasīt par neticami skaisto saulrietu, kas pavērās pa iluminātora logu, lidmašinai atraujoties no skrejceļa.
Bet redziet, šis nav gluži parasts austrālietis. Patiesību sakot, viņš ir pamatīgās nepatikšanās iekūlies banku aplaupītājs – narkomāns, kas no piespriestā 19 gadus ieslodzījuma cietumā, iztur tikai divus un vienā jaukā dienā izdomā notīties. Eleganti to paveicot visneticamākajā veidā, tas ir cietumsargu degunu priekšā, viņš bēg no Austrālijas un nonāk Bombejā (kas tagad zināma kā Mumbaja). Tur arī sākas Šāntarāma stāsts. Nav slikti, vai ne? Turklāt tas tik tiešām noticis realitātē, nevis rakstnieka iztēlē. Ak jā, vai es pieminēju, ka šis izbēgušais cietumnieks pats arī ir grāmatas autors?
Pasākuma vaininiekam Gregorijam Deividsam Robertsam, grāmatā sauktam par Linu, Linbabā un Šāntarāmu, izdodas savus iespaidus aprakstīt tik spilgti, ka Bombeja ar visu skaistumu, kontrastiem, mēsliem, cilvēkiem, vēršu pajūgiem, ubagiem, ēdienu smaržām uzgāžas virsū tik spilgti, ka jūs vai nu kopā ar autoru to ātri iemīlat, vai ienīstat. Vai nu jūs spējat kaut uz mirkli iejusties graustu rajona iemītnieka ādā, vai arī doma vien par to uzdzen panikas lēkmi. Jo šis stāsts liek izkāpt no komforta zonas. Iestigt mēslos līdz ausīm, sajust kaķa lieluma žurku pieskārienus, ieskatīties cietuma šausmās, bezpalīdzīgi vērot bērnu tirgu.
Un, lai nu paliek diskusijas par to, cik šajā darbā ir patiesu faktu un cik izdomātu. Pat ja visu, kas norisinās pēc izkāpšanas no lidmašīnas, Gregorijs Deividss Robertss ir radījis savā prātā kādā Bombejas nostūrī mierīgi kūpinot čandū, pat lielākajam skeptiķim jānoņem cepure viņa priekšā. Jo viņa vārdiem izdodas mūsos pamodināt kādu neizskaidrojamu sajūtu, iešūpot kaut ko netveramu, tuvu. Varbūt tam ir saistība ar grāmatā izlasāmo teicienu: “Katrs iepriekšējā dzīvē bijis indietis”. Lai kā cilvēks censtos pakāpties augstāk, nāves priekšā visi ir vienlīdzīgi. Un tas kas to saprot, iegūst sirdsmieru.
Paldies tulkotājai Mārai Poļakovai – par iespēju lasīt šo fantastisko darbu latviešu valodā, ne kripatiņas nezaudējot vibrējošo Šantarāma pievilkšanas spēku.
Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC
P.s. Un, paldies arī Zvaigznei ABC, ka ņēmāt vērā ieteikumu un grāmatā iestrādāta auduma grāmatzīme. Bez tās šajā 945 lpp ķiegelī būtu grūti iztikt.