Jo mēs gribam saprast. Tikai vēlāk mums iepatīkas tas, ko nespējam saprast.
Pusotrs gads. Tieši tik ilgu laiku man prasīja franču rakstnieka Žorža Pereka (Georges Perec) monumentāla darba Dzīve lietošanas pamācība izlasīšana. Tas nenoliedzami ir garš periods literāra darba iepazīšanai un manā lasītāja mūžā laikam visilgāk lasītākais romāns. Bija brīži, kad es šo grāmatu vēlējos mest pret sienu, ielidināt papīrgrozā, paslēpt grāmatplaukta dziļākajā stūrī un vispār noelsties: “Ej taču ieskrieties, Perek!”. Bet tad bija brīži, kad sēžot ar grāmatu rokās un pabeidzot vienu no 99 nodaļām, tikai spēju noelsties: “Bet tas taču ir absolūti ģeniāli uzrakstīts! Kā var kaut ko tādu dabūt gatavu?”. Par šausmām sev saprotu, ka mana valoda ir pārāk nabadzīga, lai uzrakstītu kaut daļiņu no sajūtām, ko izraisa šī Meistara lieldarba izlasīšana. Viens gan ir skaidrs, starpība starp to cilvēku, kas atver grāmatas pirmo lapaspusi un aizver pēdējo, ir liela.
Kas par putnu vispār ir Pereks? Dzimis 1936. gadā Parīzē, tā teikt, ar rakstāmspalvu jau gandrīz rokās, rakstīšana viņam nav profesija, tā ir vajadzība dzīvot – jau pirmais publicētais romāns Lietas saņem prestižu literāro apbalvojumu. Bet Dzīve lietošanas pamācība atslēga ir autora apsēstība ar OuLiPo (Potenciālās literatūras darbnīcas) kustību. Caur matemātiskām formulām izteikta, apzinātu ierobežojošu noteikumu izvirzīšana, kodu uzbūve un ievērošana – tas viss raksturo “ulipiešus”. Viņi spēlējas ar mums, lasītājiem, gluži kā ar pārdomātām marionetēm. Bet tā nebūt nav ļauna vai pašlepnumu apmierinoša spēle, tā ir savdabīga intelektuāla šaha partija – lasītājam ir jāpārzina tās noteikumi, lai spētu izsekot figūru izkārtojumam un gājieniem.
Tātad pirmais noteikums, uzsākot lasīt šo darbu – aizmirst par klasiska romāna rāmjiem, kur darbība norisinās kādā lineārā secība ar viegli uztveramu varoņu biogrāfiju. Vienojošais elements ir īres nams Simona – Kribeljē ielā 11 (šāda iela realitāte neeksistē). Ja tu, lasītāj, piekrīti atvērt durvis un iepazīt to, kas šeit norisinājās 1975. gada 23. jūnija astoņos vakarā, tad tālākais ir uz Tevis paša atbildību. Jo tas ir labirints. Visīstākais vārdu, notikumu labirints, kuram dziļumā, tālumā visu laiku vīd kopējā saite, bet ik pa laikam to nākas pazaudēt. Padoties negribas, bet maita (pardon my french) Pereks tieši tobrīd sāk izcili garlaicīgu lietu uzskaites nodaļu, vai 13 rindkopās apraksta kādas istabas iekārtojumu un tu jūti, ka tas paviediens aizpeld tālumā, acis sāk krist ciet un bums!, grāmata atduras pret degunu. Pārvarot vēlmi nolikt to malā, tu tomēr atkal varonīgi ķeries stāstam klāt un aizraujies pie ārkārtīgi interesanta, izcila detektīvromāna cienīga sižeta izklāsta, kas uz brīdi aizved grāmatu grāmatā. Un tā visu laiku, nīstu – mīlu attiecības.
Kāpēc grāmata man prasīja tik ilgu laiku (un man kā zvērinātam lasītājam šī atzīšanās nenāk viegli!)? Pirmkārt, jau melos tas, kurš teiks, ka “Dzīve lietošanas pamācību” izrāvis īsā laikā un viņam prātā viss skaisti salicies pa plauktiņiem. Tas vienkārši nav iespējams. Tāpat kā šaha partiju var turpināt gadiem, tā arī ir ar šo grāmatu. Tā vienkārši paģēr laiku, manā gadījumā rekordilgu. Bet vai es kaut kripatu tagad nožēloju? Nē! Es pat zinu, ka noteikti mēģināšu to pārlasīt. Jo otrkārt, ar šo grāmatu varētu mierīgi iztikt desmit gadus. Tieši tā – desmit gadus uz neapdzīvotas salas, kur nav citas lasāmvielas un vienalga tā aizraus, liks risināt kodus un vilkt paralēles, lai pēc tam saprastu, ka vienalga viss nav saprasts!
Protams, kā pie glābšanas riņķa var pieķerties Bārtlbūta personāžam – ekscentriskam bagātniekam, kas par dzīves svarīgāko (un vienlaicīgi, mazsvarīgāko) mērķi izvirzījis uzgleznot piecsimt akvareļus, lai pēc tam tos sagrieztu 750 gabaliņu puzlēs, saliktu un noslēgumā iznīcinātu. Tā, lai projekts neatstātu nekādas pēdas. Bet, ja autors ir radījis tēlu un iekļāvis savā darbā, tad tas nenoliedzami tur dzīvos. Tāpat kā pārējie mājas iemītnieki, bijušie un esošie , kuru biogrāfijas pamazām iepazīstam.
Lasīšanu atvieglo 568. lapaspusē atrodamais mājas plāns ar telpu sadalījumu. Bet tas apzināti atstāts noslēgumā, lai lasītājs izvēlētos – vai sekot šim “špikerim” vai ļauties Pereka radītajam labirintam tikai ar intuīcijas un zināšanu palīdzību.
Kā apbrīna autoram (kurš aizsaulē aizgāja 1982. gadā), tā mani vislielākie cieņas apliecinājumi grāmatas tulkotājiem – Gitai Grīnbergai un Denam Dimdiņam. Manās acīs, šie divi profesionāļi ir, tā teikt, uzkāpuši tulkošanas Everestā. Vislielākais lasītāja paldies viņiem par iespēju “Dzīve lietošanas pamācība” lasīt latviešu valodā.
Tik ļoti iemīlēt un ienīst kādu darbu gadās reti, bet šobrīd varu teikt – tas viennozīmigi ir manā labāko grāmatu atradumu sarakstā. Kā jau minēju, tas ir mani izmainījis un to grāmata spēj izdarīt reti.
Izdevējs – Apgāds Mansards.