Ir grāmatas, kas spārno. Tādas, kuras pāatrina sirdsdarbību. Ierauj notikumu virpulī. Liek raudāt. Liek smieties.
Un tad ir Gravīru meistara meita, kas man domās lika pārcelties uz Japānu, sēdēt upes krastā un vērot, kā lēni un nesteidzīgi plūst straume. Tā bija kā savdabīga un skaista meditācija, kas ļauj izlasīt dzīvi ūdens atspulgā un baudīt mieru. Gluži kā dzen dārzs, šis stāsts nesamākslots, vienkāršs, prasmīgi izved caur Japānas kultūras tradīcijām 19. gadsimtā, no sievietes skatpunkta parādot šī dzimuma sarežģīto un neviennozīmīgo lomu izteiktajā maskulīnās varas pasaulē.
O-Ei ir neprasta sieviete, gravīru meistara Hokusai meita, kas mantojusi tēva talantu un ota viņas rokā kļūst par virtuozu darbarīku. Tēvu un meitu vieno spēcīga saite, kas vienlaikus ir gan dāvana, gan lāsts. Līdzatkarīgi viens no otra, būdami gan destruktīvi, gan spēcīgi vienoti. Vienu brīdi viņi ir cieši vienota komanda izpildot pasūtījumu, jau citā – konkurenti. Valdošais politiskais režīms neatbalsta grāmatu iespiešanu, gleznošanu, gluži kā tramīgs dzīvnieks nomīdot ikvienu, kas tam pretojas, līdz ar to māksla nav tikai izteiksmes, bet arī bīstams uzdrīkstēšanās veids. Gluži kā kaķis ar deviņām dzīvībām, Hokusai vienmēr izsprūk no zvēra ķetnām un nemaz neapsver iespēju apspiest savu talantu un šo mācību pārmanto arī viņa meita O-Ei.
Es saskatīju savā raksturā īpašības, kuras nosodīju tēvā. Viņš tiecās pēc pilnības sevī un citos. Neparko neatzina, ka pilnību nav iespējams sasniegt. Viņš sāpināja citus cilvēkus. Es stāvēju tēvam blakus, galvu pašķiebusi, it kā ieklausītos balsī no citas pasaules. Viņš izturējās pret mani nevērīgi, strīdējās pretī, bet nekad nepameta mani. Es biju viss, kas viņam piederēja. Es viņu mīlēju
O-Ei jau kopš bērnības ir kā pretmets tam, ko sabiedrība tobrīd sagaida no sieviešu dzimuma. Viņa draudzējas ar kurtizānēm, ielu tirgotājiem un kā sūklis uzsūc savas pasaules – Edo pilsētas notikumus un mizantscēnas. Pieaugot, viņa neglabā sevi topošajam vīram, bet metas bohēmiskās attiecībās ar kabuki teātru kritiķi. O-Ei ir kā zieds, kas iztur sauli, salu, vēju un ikreiz atkal spītīgi paceļ galvu augšā.
Tomēr visvairāk mani satrieca pēcvārds. Šī grāmata ir veltīta reālai personībai, nevis literāram izdomājumam. Gravīra meitas dzīvesstāstu autore mēģinājusi izstāstīt pēc savāktajiem faktiem par 19. gs. viena no slavenākajiem japāņu gleznotāja Hokusai meitu O-Ei, kuru apvij daudz noslēpumu. Cik daudz Hokusai darbos patiesībā ir viņas meitas otas pieskāriens un varbūt daudzi izcilie dārgakmeņi nemaz nav paša Meistara veikums? Vai O-Ei pārspējā tēvu izcilībā, taču nevēlējās slavu? Ir daudz jautājumu, uz kuriem autore meklē atbildes stāstot O-Ei dzīvesstāstu, sapludinot faktus ar nojausmu, taču viennozīmīgi – piedāvājot lasītājam atvērt vārtus uz šo pasauli, kur izcilām sievietēm nebija paredzēta vieta slavas olimpā. Taču O-Ei izdevās savu pārākumu ielikt savos darbos, kas ir gan protests, gan tradīciju cildināšana vienlaikus.
Ļaujieties upes straumei un ieklausaties tajā, O-Ei nekliedz, bet plūst kā lēna dziesma.
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, no angļu valodas tulkojusi Vija Stabulniece.