Lasīt grāmatu par Maroku pašā Marokā – lūk, tā ir īsta bauda. Es noteikti nosauktu Kalifa nams. Gads Kasablankā par ideāli trāpīgu ceļabiedru tieši šī ceļojuma laikā, jo grāmata jau pirmajām lapaspusēm palīdz tvert lietas vieglāk. Ja sākumā man personīgi, piemēram, Marrākeša likās teju haosa epicentrs, tad jau pēc pāris stundām klejošanas pa tirgus labirintiem, labi noslēptu brīnumskaistu rijādu uziešanas un krāsu virpuļa uzsūkšanas, neglābjami un visiem laikiem iemīlējos šajā pilsētā.
Un tieši tas notiek ar rakstnieku Tahiru Šānu, kad viņš sekojot senču balsij, nolemj ar ģimeni no lietainās un pelēkās Londonās pārvākties uz saulaino Maroku, lai atrastu savas īstās mājas. Tahira ceļš aizved uz Kasablankas pilsētu, nolaisto Kalifa namu graustu rajona ieskāvumā, kurā vienīgie iemītnieki ir trīs kolorītie sargi un… džini. Tur racionālajam rietumnieka prātam stājas pretī milzīga maņticība, nesaprotama darba organizācija un piečakarēšana. Taču, šķiet, nekas nespēj sagraut Tahira vīziju, ka par spīti visām grūtībām, viņš kādu dienu kopā ar ģimeni mierīgi malkos piparmētru tēju uz sava atjaunotā mājokļa terases.
Cauri Tahira veiksmīgajiem un neveiksmīgajiem lēmumiem, stāsts vijas par un ap nama atjaunošanu, viņam sastopoties ne ar vienu vien milzīgu kultūras atšķirības bedri, bet arī teju dzīvībai bīstamām epizodēm. Autors izvēlējies caur humoru parādīt daudzas šķietami absurdās un atčgārnās lietas ar kurām var nākties sastapties Marokā. Ja Tahirs no sākuma domā, ka lai atjaunotu namu, viss kas būs jādara – jānolīgst arhitekts, kas tālāk jau nokontrolēs būvniecības procesus, tad jau visai drīz viņš aptver savus dziļos maldus. Nekad nedot naudu pirms izdarīta darba, nejaukties māņticīgo pārliecībā, izradīt godu gariem jeb džiniem, kas mīt mājās, nepievērst uzmanību beigtiem dzīvniekiem pagalmā… tās ir tikai dažas odziņas jeb dzīves patiesības, kuras Tahiram nākas iegaumēt.
Man ļoti nepatīk kaulēšanās, bet gribi vai negribi, Marokas tirgos tā ir pašsaprotama lieta un bez tās vari riskēt ne tikai nopirkt preci par nesamērīgi dārgu cenu, bet kā izrādās – tā aizskart arī tirgotāja godu. Grāmatā atrodamas daudzas atsauces uz situācijām, ar kurām ceļojuma laikā saskāros pati un Kalifa nams. Gads Kasablankā noder kā savdabīga baldriānu tinktūra, kurā iemetot acis, sevi nomierini – nu, redz, tas ir pilnīgi atčgārni normāli!
Stāstā netrūkst arī daudz pārspīlējumu, taču, protams, tikpat labi tā varbūt tīra patiesība – to zina tikai tas, kas te dzīvo. Epizode par Tahira paziņu ierašanos no Londonas un nekaunīgu mājas iemītnieku piespiedu izlikšanu uz brīdi no sava mitekļa man gan nelikās ticama – vai tad tiešām pašam mājas saimniekam trūktu mugurkaula? Un trīs sargu ārprātīgajām izdarībām tiešām nav iespējams novilkt robežas? Savukārt stāsts par džinu eksistenci un visām vēlamajām ar to apiešanās metodēm gan aizrāva ne pa jokam. Ja līdz šim šie mistiskie radījumi saistijās ar labdabīgiem vēlmju piepildītājiem, tad izrādījās, ka tas ir lielākais lāsts kas vien var būt, jo tos var sadusmot tik pamatīgi, ka zaudēsi ne vien māju, bet arī dzīvību!
Kalifa nams. Gads Kasablankā ir tāda ceļojuma grāmata, kāda gaidīju. Aizraujoša, ar vieglu humoru piesātināta un dažādu izdzīvošanas knifiņiem bagāta. To ir vērts lasīt tieši esot ceļā un baudot pavisam citu kultūru un tradīcijās, tādejādi izdzīvojot galvenā varoņa piedzīvojumus ar sirdi un dvēseli.
Izdevusi Zvaigzne ABC, no angļu valodas tulkojusi Ligita Lukstraupe