Aiz loga rāmi snieg, bet man iekšā īsts putenis. Jo lasu Vizmas Belševicas Billi. Romānu triloģijas otrais turpinājums Bille un karš aizved vācu okupētās Latvijas ikdienā. Pie robežas klauvē krievi un ne tikai bērni, bet arī gudrie pieaugušie ir apjukuši – kā tad nu būs? Ko drīkst darīt un ko nē? Kas ir balts un kas ir melns?
Bet Bille jau vēl ir bērns, lai arī stiepjas garumā un iet aizvien augstākā klasē. Bet tas tāds laikmets, kad bērni vēl neisteidzas nokļūt pieaugušo pasaulē, jo apkārt tik daudz brīnumu. Pie Mīļotantes laukos kopā ar māsicu Anitu jādodas ganībās, jo vai tad lopiņš saprot kas tās tāds karš un tāpēc tas nebūtu jābaro un jāslauc? Tad Rīga, mājas, Vārnu ielas 6 pagalms, kur tik daudz prieka un bēdas vienlaikus. Bet Bille nebēdā pat vairs par mammuča mūžīgajiem “lēvurs” , “neāksties, nemuldi, nekauc”, jo laikam jau dziļi sirdī pieņemts un piedots, ka nevar un nebūs tik laba, lai mammucis teiktu kādu labu vārdu. Un vai tad Rīgā brīnumu trūkst, lai arī apkārt visi tik nomāktām un baiļu ierakstītām pēdām sejā. Papucis tagad vietu ierādītājs un Billei tiek prieki gan pirmoreiz pabūt Operā, gan padzīvoties Cirkā un pagaršot kas tās tādas par tīģermaizēm. Tīģeru dresētājam piemīt kas tik valdzinošs, tik sāpīgi noslēpumains – vai tā būtu pirmās simpātijas atblāzma? Bet kas tev to dos, ja Bille uzzina, ka viņas sapņu princis patiesībā domā, ka bērniem cirkā nav vietas! Billei tad arī tāda nevajag. Vispār Billei vislabāk ir savā pasaulē, ar degunu grāmatā, prom no visiem.
Tumšais, drūmais, šausmīgais – tas piezogas bērna trauslajai pasaulei aizvien tuvāk. Izvārgušo gūstekņu izskatā, kam Bille ar mammuci paslepen cenšas atstāt kādu maizes riku. Tumšo aizkaru veidolā, kas draudzenes Mudītes dzīvoklī aizsedz to, ko pa logu neviena bērna acis nedrīkstētu skatīt – aukstu un šaušelīgu nāvi. Un tas viss atstāj rētas, drupina to drosmi, kas piemīt bērnam, liekot mazpamazām pieaugt, uzbūvēt aizarggrāvjus un nocietināties no spējas brīnīties.
Bille un karš – atkal jau paceļ kādas slūžas, tāpat kā to izdara pirmā triloģijas grāmata. Stāstot un aprakstot tās bailes, kuras piedzīvo ikviens bērns pirmoreiz apjaušot baisā vārda “nāve” patieso nozīmi. Kad tā no vārda iegūst apveidus un izplata baiļu baciļus pa ikkatru šūniņu. Bille un karš stāsta par pieaugušo nežēlību. Ne fizisku, bet garīgu – kad ikviens izsacītais pārmetuma vārds atstāj bērna sirdī neizdzēšamus nospiedumus. Par ikvienu neizteiktu mīļvārdu, par ikvienu neizdarītu apskāvienu, par … Jā, skaudru patiesību un spēku. Spēku, kas par spīti visam ļauj bērnam nepazust un būvēt savu pasauli. No sapņiem un domām, bet stipru un sargājamu.
Izdevējs: Apgāds Mansards