Piedod, Reičela, bet tu mani pamatīgi nokaitināji. Es runāju par dižpārdokļa Meitene vilcienā galveno varoni, kuras dēļ man dažbrīd radās vēlme nolikt grāmatu malā. Grāmatas gan es vienmēr izlasu līdz beigām, jo gods un cieņa tomēr jebkuram, kas spēj uzrakstīt stāstu. Kur nu vēl, ja uz urrā to lasa visa pasaule.
Lasot Meitene vilcienā neatstāj deja vu sajūta – liekas, līdzīga noskaņa kaut kur jau bijusi un atrisinājumu atkodu jau pēc pārdesmit lapaspusēm. Kaut gan anotācija pamatīgi ientriģē: Reičela katru rītu braucot vilcienā uz Londonu, ievēro vienu un to pašu māju un tajā dzīvojošo pāri, kuram piešķir iedomātus vārdus, nodarbošanos un hobijus. Taču kādu rītu viss mainās, jo tas, ko pamana Reičela, pārceļ visu dzīves citās sliedēs.
Saistībā ar šo darbu tiek piesaukts cits hits – Gilianas Flinnas Neatrodamā, kuru gan neesmu lasījusi, bet redzējusi ekranizāciju. Tur nu savukārt es atradu to eleganti smalko līniju, kad skatītājs tiek vazāts aiz deguna un noslēgumā izbauda to. Meitene vilcienā it kā iet uz to pusi, bet līdz galam neizturot intrigu.
Jā, galvenā varone ir tik kaitinoša, cik vien var būt, kurai nespēju nekādi just līdz. Labi, viens ir viņas reālā slimība – alkoholisms, to es spēju izprast. Sāpīga šķiršanās ar mīļoto cilvēku, nodevība no viņa puses, šādi triecieni sit smagi un ja bijuši iedīgļi, tad te ir visas iespējas melnajam baiļu caurumam atvērties visā krāšņumā. Kas mani notracināja vispamatīgāk – Reičelas nemitīgā čikstēšana, gaudošana un apzinātā nepatikšanu meklēšana. Goda vārds, tā vien gribējās, lai kāds viņu ātrāk atsēdina vietā ar stingrāku vārdu. Teju izjutu simpātijas pret izmeklētāju sievieti, kas patracināja “nabaga” Reičelas ego.
Grāmatā pietrūkst noslīpētu tēlu, tiešām negaidītu pavērsienu, kas, personīgi mani, mudinātu šo stāstu nodēvēt par labu psiholoģisko trilleri. Protams, no otras puses – tas arī iespējams bija rakstnieces mērķis, radīt varoni, kurai nemaz negribas just līdz un pakacināt lasītāju. Arī tādiem tēliem jābūt, tikai tad gribētos, lai Reičela būtu mazliet mērķtiecīgāka, lai es saprastu, ko tad viņa īsti grib. Patiešām atgūt bijušo vīru, sakārtot dzīvi, atrast darbu vai arī viņa tomēr dziļi dvēselē jūtas labi savā neveiksmju okeānā?
Patiesībā, šī grāmata ir labs lasāmgabals tieši vilcienā. Pat nepamanīsi, kā laiks aizskrien un labs ātrlasītājs šo darbu var izrauc cauri kādās divās stundās. Jo autore prot noturēt uzmanību, pat ja jau nojaut kā viss beigu beigās atrisināsies. Valoda ir raita, neieslīgstot filozofiskās apcerēs, bet liekot sasprindzināt uzmanību. Tāpēc saku – šai grāmatai noteikti būs cienītāji, īpaši, ja nav zināms Neatrodamā stāsts, jo Meitene vilcienā noteikti piedāvās labu intrigas devu. Man izpalika pārsteigums un neatstāja sajūta, ka autore cenšas ielekt vilcienā, kas jau izbraucis no stacijas – bet es kā lasītāja paliku gaidam uz perona.
Izdevējs Zvaigzne ABC, no angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska