Dažas grāmatas tiešām atnāk pie lasītāja tik mistiski precīzā laikā, ka dažkārt grūti noticēt vienkāršai sakritībai. Stāsts par Harolda Fraja neticamo svētceļojumu man sākas šādi – uzzināju, ka talantīgās amata meistares Silvijas Brices paspārnē tapis tulkojums šai grāmatai. Skaidrs ir viens – tā noteikti jāizlasa, jo S. Brices vārds ir kā sava veida kvalitātes zīmogs, nekad neesmu vīlusies ne valodā, ne saturā. Drēgns, augustam netipisks rīts, neko daudz nezinādama par grāmatas saturu, aizstaigāju līdz centram tai pakaļ. Atpakaļceļā kurpes sāk nežēlīgi grauzt kājas. Tāda jocīga sajūta – ne īsti berž, bet tieši grauž, nepamet apziņa, ka kājas pēc vasaras svelmes būtu ieslodzītas atpakaļ tumsā. Nepalīdz ne pa ceļam nopirktais plāksteris, ne mēģinājums novirzīt domas citā gultnē. Pēdas deg kā ugunīs un es spītīgi turpinu iet, jo gribas kārtīgi izstaigāties. Un tad es apstājos – kāpēc gan jāpacieš sāpes, kāpēc kurpes vienkārši nevarētu novilkt nost un turpināt ceļu basām kājām? Nu jā, izskatīsies jocīgi, ka meitene čāpo pa asfaltu centra vidū ar basām kājām, bet no otras puses – kas par to?
Kas par sajūtu! Svilstošo sajūtu nomaina pieskāriens vēsam asfaltam. Saprotu, ka ar basām kājām esmu staigājusi tikai pa zāli, bet pa pilsētu – vēl nekad. Dīvainā kārtā, šāda iešana ir vairāk nekā patīkama. Tāda nojausma, ka viscaur ķermenim iezagtos pastiprināta brīvības sajūta, it kā pārkāpjot kādu vispārpieņemtu normu robežu. Šī patiesībā ir lieliska iespēja ieskatīties garāmgājēju acīs, kuras citkārt fokusējas uz ko citu.
Mājās es atvēru Harolda Fraja neticamā svētceļojuma pirmo lapaspusi… Un tur tas bija. Stāsts par to, kā šķietami ikdienišķa iziešana no mājām var pārvērsties par Lielo Nezināmo, kas maina ne tikai sevi, bet arī tuvākos. Pierādījums tam, ka tikai atļaujoties pārkāpt pāri ikdienišķajam, iespējams atrast atbildi uz šķietami neatbildāmo jautājumu “Kāda ir dzīves jēga?”. Izdarīt kaut ko diametrāli pretēju prātā nospraustajām barjerām, iet, pārvarēt sevi, nepadoties, atsacīties no liekā, ticēt. Piedzīvot fiasko, saņemties, turpināt iet, nezinot vai pēc tūkstoš kilometriem sagaidīs cerētais. Iepazīt cilvēkus, uzklausīt viņu stāstus, lai, iespējams, nekad mūžā nekad vairs nesastaptos. Neatstāt aiz sevis pēdas, jo tās tāpat pēc mirkļa aizslauka lielceļa putekļi, kuras saceļ garāmbraucošie auto. Ignorēt tulznas, lietu, kas sitas sejā, nepaslēpties zem lietussarga un nenopirkt iešanai piemērotus apavus.
Harolda Fraja neticamais svētceļojums ir atbilde tam kāpēc lasīt grāmatas. Jo tās vienkārši atnāk tad, kad vismazāk gaidāt. Lapaspusi pēc lapaspuses vijas vārdi, kas mazlietiņ izrauj sirdi no krūtīm, patur ārpus ķermeņa un tad ieliek atpakaļ. Un tā pukst, skumja, bet vienlaikus tik brīva. Šis stāsts atver slūžas – kādam emociju ūdens pārvelsies pāri lasot, citam tas urdziņā tecēs pamazām un eksplodēs vairākas dienas pēc izlasīšanas. Jo mēs katrs esam Harolds Frajs. Tik trausls, tik ievainojams, bet vienlaikus nepazināmies savu iekšējā spēka potenciālu. Arī mums negribas runāt, risināt, bļaut, jo mēs ticam savai iekšējai taisnībai. Tikai tāpat kā Haroladam, mums būtu jānoiet tūkstoš kilometru ar kājām, lai saprastu, kāpēc mēs katrs esam viens un no otras puses – nedalāms veselums.
Harolds jau nav nekāds pārcilvēks, viņš ir tik vienkāršs un parasts, cik vien var būt nesen pensijā devies vīrietis. Tā vēstule, kas maina viņa dzīvi, jau arī izskatās pēc parasta papīra un parastiem vārdiem. Tikai atbilde, īstie līdzjūtības vārdi atbildei bijušajai darba kolēģei, kura otrā Anglijas galā pamazām izdziest no vēža, nenāk. Bet gan jau būs labi – īss teikums cerības un Harolds dodas iemest vēstuli paskastītē. Taču tā pienāk pārāk ātri, viņš nolemj iet līdz nākamai, tad līdz aiznākamajai, pastam, pilsētas robežai… Tā sākas viņa klusais svētceļojums. Ar ticību, ka kamēr vien viņš ies kājām šos tūkstoš kilometrus, slimniece dzīvos. Un kas zina, varbūt ticība Harolda ceļojumam spēs viņu dziedēt.
Gribas ieteikt – izlasiet šo grāmatu, pat ja sākotnēji šķietami nojaušat ar ko tā beigsies. Paralēli sekojiet grāmatas sākumā atrodamajai kartei, lai redzētu, cik cilvēka soļi ir lēni un pilsētu nosaukumi rūk gliemeža ātrumā. Bet galvenais, uzziniet – īstam svētceļojumam nav jābūt kliedzošam, tam ir jābūt tieši tik klusam, lai sadzirdētu savu sirdsapziņas balsi.
Izdevniecība Zvaigzne ABC, no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.