Šis nav stāsts par ceļojumu uz Itāliju. Šis ir stāsts par to, kā man patīk vērot itāļus pilnīgā bezdarbībā.
Sorento, vēla pēcpusdiena, krastmala. Dzīve dienvidnieciskā haosā mutuļo tur augšā, jo pilsēta atrodas milzīgas klints virsotnē, taču nokāpjot pa trepju serpentīnu, nonākam citā pasaulē – Marina Grande. Ūdenī šūpojas krāsainas laivas, kas pieder vietējiem zvejniekiem, bet lielākie kuģi aizvizina uz Neapoli un Kapri. Uz mola, kas iestiepjas jūrā, divi bērni darbojas ap makšķerēm un mēģina izvilkt lielo lomu. Vairāki jūras vilki šorīt jau tirgū piegādājuši savu lielo lomu un tagad laiski pārbauda tīklus. Pēc brīžā viņi apsēdīsies mazliet apbružātos plastmasas krēslos pie galdiņiem un vienkārši baudīs mieru.
Itāļiem vārds bezrūpīga atpūta ir neatsverama dzīves sastāvdaļa. Tāpat kā vīns, bagātīga maltīte un ģimenes saieti. Par šo spēju – nesteidzīgi atlicinā laiku dzīves baudīšanai, itāļi ir iemantojuši manu apbrīnu. Iespēja pavērot bezrūpīgos cilvēkus, iedvesmoties no viņiem un piebiedroties viņu laiskajai bezdarbībai ir viens no iemesliem, kas man liek Itālijā atgriezties vēl un vēl.
Uzkāpjam atpaļ augšā Sorento centrā, pie Tasso laukuma. Neskaitāmas šauras ieliņas ar nelielām bodītēm un neskaitāmām kafejnīcām, starp kurām maldās tūristu bari. Bet vajag noiet mazliet nostāk un pavērot, piemēram, Vīru kluba biedrus. Viņi apmetušies kādas katedrāles terasē, lai sanāktu pēcpusdienās un baudītu īstu vīru atpūtu – uzpēlētu kārtis, iedzertu pa alum, izrunātos. Dāmas te nav gaidītas, jo tā teikt, īstiem vīriem ir savas lietas darāmas. Tad nu viņi svētlaimē kūpina cigārus, cigaretes, rauj vaļā zolīšu partijas un skaļi smej. Bauda dzīvi ārpus pulksteņa ritējuma. Jo viss ir vienkārši – vakars būs pienācis tad, kad sievas sauks vakariņās.
Iskjas salā ir citāds miers. Veikalnieki vakarā pēc tveicīgas dienas atver savas bodītes un nostājas (vai apsēžas) pie tām ārā. Parunājas ar kaimiņiem, uzsauc labvakaru potenciālajiem pircējiem vai vienkārši, grimdami tīkamā snaudā, ar vienu aci uzmana notiekošo. Iskjas salas centrā kādā pavisam necilā šķērsieliņā savas picas ceptuves durvis atver saimnieks. Mēs sajūtam smaržu un sekojam deguniem. Ak, kas par svētlaimi – tik gardu un vienkārši pagatavotu picu neesmu baudījusi pat smalkākajos Itālijas restorānos. Varbūt te savu dara jūras gaiss, kas picai piešķir Vidusjūras piegaršu. Varbūt vietējais baziliks, kas smaržo tā, ka galva reibst. Viņš pacienā mūs ar picu un pievēršas avīzes lasīšanai.
Restorāns/kafejnīca turpat krastmalā. Pēkšņi tur iebrāžas zaļbaltsarkana itāļu fūrija (līdzjutēju komanda), nez no kurienes izvelk milzīgu TV un ar skaļruņa palīdzību jūt līdzi savējiem. Jautri un relaksēti. Patīkamais (paēšana) apvienojumā ar lietderīgo (nacionālā lepnuma stiprināšana). Par tiesneša godīgumu pēc tam vairāku stundu garumā var izstrīdēties pie Pino Grigio pudeles.
Dodamies uz ziemeļiem – Venēciju un Romu. Te bezrūpīga atpūta kļūst stilīgāka – laiskie pēcpusdienas miera baudītāji dzer dubulto espresso, bet saulē lūkojas caur Salvatore Ferragamo saulesbrillēm. Arī onkuļi – mēbeles, kas dirn pie mājas pagalmiem kļūst tādi švītīgaki. Aizrautīgi vēro garāmejošās kundzītes un cer, ka jau drīz ap stūri parādīsies jaunāki eksemplāri, lai var skaļi enerģiski pasveicināt – “Ciao, bella!”.
Venēcijā bezrūpīgo “tagad neko nedaru” īpaši labi piekopj gondoljēri. Tā gan tikai tāda acu aizmiglošana, jo patiesībā nevērīgo sēdēšanu uz tiltiņa margam jebkurā brīdi var nomainīt aktīva airešana un aizkustinoša serenādes dziedāšana. Maksājiet un būs šovs, bet gaidot var jau pie reizes arī palaiskoties.
Romā neko nedarīšāna lieliski novērojama pēc brīvdienu brančiem, kad saules staru radīto mieru vēl papildina izdzertais vīns. Tad acis lipdamas līp ciet. Vai pēc n-tā gelato notiesāšanas, kad beidzot ķermenī ielijis patīkams vēsums, uzkāpt Palazzo Nouvo laukumā un pagriezties uzreiz pa labi. Pavisam maza ieliņa aizved prom no tūristu takām, piedāvājot patverties koku pavēnī. Vienlaikus atrodoties Romas centrā, sajūta tāda, it kā es būtu nonākusi kādā klusā Dienviditālijas pilsētiņā. Neviena cilvēka, tikai pēcpusdienas miers. Un Roma pie kājām. Absolūta bezrūpība…. .
