Ja vien viņiem piemīt tik veselīga humora deva kā Kvido. Galvenajam varonim, kam patīk dramatizēt, pārspīlēt, runāt tieši un visādi citādi būt pamatīgi uz nerviem krītošam. Čehu autora Mihala Vīvega kolosālā grāmata Suniski pasakainie gadi ir kā svaiga gaisa malks pasaulē, kur optimismu tirgo veikalos.
Es neatklāšu kā piedzimst Kvido, jo šis ģeniālais apraksts visos daiļrunīgajos sīkumos ir jādzird no viņa mutes. Un to, ko viņš un vēlāk viņa brālis, izdara tādu, ka skolotāji met krustus, jo zina – tā ir zīme, ka mainīsies valsts iekārta. Vai, ko katru vakaru būdams pieaudzis, precīzi pulksten 22.00 viņš dara ar milzīgi luminiscējošu uzrakstu “Slava komunismam”. Kvido ir personība, kas pilnīgi un galīgi līdz ar pirmajām lapaspusēm paņem savā varā un liek smieties līdz asarām. Un, pats dīvainākais, lasītājam pat nejūtot kā viņš no bērna pārtop par vīrieti. Pat bērnībā viņa spriedumi ir apbrīnojami gudri un pamatoti – vismaz viņš mums tā liek domāt.
Kāpēc? Jo grāmata ir romāns romānā. Stāstā ik pa laikam iejaucas tagadējais Kvido, kas ielaižas asās diskusijās ar izdevēju par to, kāpēc viņš pauž patiesību un tikai patiesību. Cik tas ir svarīgi pašam Kvido, kļūst skaidrs tikai grāmatas noslēgumā. Suniski pasakainie gadi ir viņa paša un viņa ģimenes dzīvesstāsts. Kurā ir tēvs, māte, brālis, vecvecāki – katrs ar savu raksturu, uzskatiem, personību un jā, arī dīvainībām. Nu kā jau katrā ģimenē. Bet tieši ģimene ir tā, kas izveido Kvido tādu, kāds viņš ir. Šķiet, mazliet pesimisma un humora kokteilis ir viņa ideāla labsajūtas recepte pret visiem dzīves pavērsieniem.
Ar trauslām detaļām, traģiski smieklīgi, kādam līdz sāpēm personīgi tuvu, grāmatas autors ļauj lasītājiem ieskatīties toreizējās Čehoslovākijas ikdienā, kur politiskais režīms noteica cik zemu cilvēks var krist draudzējoties ar “nepareizo” uzskatu piekritējiem un cik liela ietekme ir cenzūras mašīnai. Autors runā par smagām tēmām, taču darot to caur apbrīnojamu humora prizmu. Kvido ir paša Vīvega alter ego – sirdī pesimists, bet dvēselē optimists.
Izlasiet šo grāmatu, ja gribat domāt. Izlasiet, ja pēc tortes gribas uzēst marinētu gurķīti. Izlasiet, ja jūsu sirdī sēž tāds labsirdīgs pesimists, kas smejas līdz asarām, ja sviestmaize tiešām nokrīt ar sviestu uz leju. Un parāda mēli visiem, kas vaino tajā sevi.
Un noslēgumā, izcila ainiņa iz Kvido dzīves. Sapratīs visi tie tēvi, kas savulaik savus jaundzimušos pirmoreiz varēja skatīt pa Dzemdību nama 3. stāva logu. Ierasti – vēl vismaz pāris jauno tēvu pulciņā, kas tikpat izmisīgi cenšas sakliegties ar savām otrajām pusītem.
Jaruška (Kvido jaunā sieva un tikko dzimušā bērna māte): Jūs esat tik agri, tas ir forši!
1. tēvs: Bet kapēc tu nevari apsēsties?
1. māte: Laikam esmu slikti sašūta…?
Kvido (aizdmīgi steidzīgi): Mēs atbraucām ar mašīnu.
1. māte: Varbūt sķībi sagriezta…?
Jaruška (apbrīnā): Patiešām? Vai Tu vadīji mašīnu?
Kvido (uzkrītoši negribīgi): Nu.
Jaruška (izbiedēti): Kas noticis?
Paco (Kvido brālis): Nekas, sabrauca vienu suni.
Jaruška (mierinoši): Tas taču var atgadīties katram šoferim.
Kvido: Nu, nu.
Paco: Taču šitais suns bija būdā..
(Atskan smiekli; visi ciemiņi pārsteigti raugās uz Kvido.)
Kvido (sakaitināts, uzbrūk Paco): Bet kurš tad visu laiku auroja: Pa kreisi! Pa kreisi!? Jūs gribejāt pa kreisi, nu tad es arī braucu pa kreisi.
Izdevējs: Apgāds Mansards