Elize Lapsene seko savam sapnim – kļūt par aktrisi. Lai to piepildītu, viņa ierodas Ņujorkā un ir gatava izgrauzties cauri Lielajam ābolam par spīti jebkādiem šķēršļiem. Bet, kā zināms, Ābolu iekāro (un grib iekarot) teju visi – ar atplestām rokām topošās Skārletas Johansones neviens negaida. Priekšā ir simtiem kastingu, pārbaudījumu un šķēršļu.
Bet vispār, viņa ir meitene ar normālu krampi – nesalūzt pēc kārtējās neveiksmīgās filmēšanās, vilšanās lielajā mīlestībā un darba zaudēšanas. Kas ir viņas recepte? Humors. Spēja pasmieties par sevi un absurdajām situācijām, kurās viņa pamanās iekulties. Dzirkstošā un asprātīgā valoda viennozīmīgi ir The Big Set trumpis. Un sirdi silda vēl fakts, ka Elize nav viss kāda vietējā amerikāņu Kerija Bredšova, bet latviete – ar mūsu mentalitātei raksturīgajiem mīnusiem un plusiem.
Lai arī sākumā mazliet skeptiski raucu degunu par stāstu no sērijas “gribu kļūt par aktrisi Ņujorkā”, taču lapaspuse pēc lapaspuses un jau biju pielipusi The Big Set notikumiem. Autores Ilzes Powell raitā valoda nemanāmi ievilina stāstā un pēc brītiņa Ņujorka visā savā godībā vibrē apkārt. Ikviens, kas bijis šajā pasaules metropolē un sajutis tās nebeidzamos enerģijas un iespēju krājumus, var viegli iejusties Elizes ādā – šķiet, nekas nav neiespējams un tieši tu vari kļūt par nākamo, kas turēs rokās Oskara statueti un caur asarām čukstēs pateicības vārdus.
Stāsta varones uzvārds Lapsene ir kā punkts uz i. Viņa tiešām ir tikpat darbīga kā šis raibais kukainis, zibinoties no vienām provēm uz otrām, bet pa naktīm un brīvdienām lavierējot ar glāzēm pilnām paplātēm, strādājot par viesmīli bārā. Nav jau grūti uzminēt, ka skrienot šadā tempā, viņa saskrienas arī ar Lielisko vīrieti. Protams, jau drīz viņš izrādās “pārāk lielisks” un no skapja izkāpj viņa rūpīgi glabātais skelets… Neteikšu kāds, lai nesabojātu intrigu. Brīžiem jau gribas Elizu sapurināt aiz pleciem un teikt: “Varbūt beigsi kāpt uz viena un tā paša grābekļa?”, bet no otras puses, grāmatas beigās jau tā īsti nekas neatrisinās un jāgaida vien turpinājums.
Ja šo grāmatu būtu sarakstījusi ārzemju autore, visticamāk, tā viegli paslīdētu garām manam redzeslokam, jo, kā jau minēju – stāstu no sērijas par lielpilsētu iekarotājām ir gana daudz. Taču tagad varu teikt, ka ne mirkli nenožēloju The Big Set atvēlēto laiku – laba, izklaidējoša lasāmviela, turot otrā rokā glāzi vīna. Grāmatas lasot, balsī smejos ļoti reti, bet šajā gadījumā bija brīži, kad Elizes asprātīgie komentāri lika to darīt no sirds un vīns pie vainas tur noteikti nebija.
Turu ikšķus par Elizes tālākajām gaitām un gaidu turpinājumu.
Grāmatu iespējams iegādāties šeit.
Daži jautājumi grāmatas autorei Ilzei Powell:
Pastāsti vairāk par Ņujorkas iekarotāju Elizu Lapseni. Cik daudz viņā esi ielikusi no sevis, cik lielā mērā tas ir fantāzijas tēls?
Amazone tagad piedavā jaunu grāmatu kategoriju – biogrāfiskā fikcija. Es esmu droši ievietojusi Elizi šajā kategorijā. Patiesība ir tāda, ka grāmatu rakstīju kā žurnālu sev. Dzīvoju Ziemeļitālijas ciematiņā, kur apkārt viss bija tik mierīgi un skaisti, ka sagribējās pašai atcerēties tās dienas, Ņujorku, to trako skriešanu un milzīgos sapņus. Vēlāk, parlasot stāstu, ar asarām acīs sapratu, cik ļoti Elize manī dzīvojusi tajos pāris gados.
Tāpat kā grāmatas galvenā varone, arī tu devies pāri okeānam lai kļūtu par aktrisi. Lielpilsēta tevi negaidīja ar atplestām rokām?
Sākums bija kā jau visiem – viss ir super, man viss patīk utt. Universitātē bija meitenes, kas no Longailendas uz skolu ar vilcienu atbrauca ģērbušās pidžamā – mani tas pat nešokēja. Teātra klasē man priekšā sēdēja meitene vardā Pamela (kas izskata ziņā nevarētu but tālāk no ierastā Pamelas Andersones tēla) un lepni izrādīja skrāpējumus uz muguras, ko puisis iepriekšējā naktī atstājis kā kvēla seksa apliecinājumu – es pat aci nepamirkšķināju.
Kaut kā sākumā nemanīju, ka pilsēta pilna ar visādiem ekscentriķiem.
Tad pagāja laiks un, tāpat kā grāmatā, lietas un cilvēki sāka paradīt savas īstās krāsas. Sapratu, ko nozīmē maksāt īri Manhetenā, mūžīgi pirkt jaunas bildes, skraidīt uz katru noklausīšanos, ko parsvarā organizēja cilvēki, kas neko vēl īsti nesajēdza par šovbiznesu. Vienmēr jāizskatās svaigi un smaidīgi – pat tad, kad arā virs + 35 grādiem un krekls, maigi izsakoties, pielipis pie ādas. Nekad nedrīkst ņemt pie sirds visas tās piezīmes no režisoriem – tu esi par tievu, par resnu, mati parāk gari, parāk smuks ģīmis, galīgi neesi girl-next-door, kas tas par akcentu (šis sāpēja visvairāk!), mēs meklējam kādu nedaudz garāku, vai tu māki atdarināt multeņu balsis?, vai tev nekas nebūtu pretī atkailināties kameras priekšā?, diemžēl tu nemācies pareizajā aktierskolā, mēs meklējam kādu vairāk atpazīstamu utt.
Dienas beigās bieži nācās sev uzdot jautājumu – cik ilgi es tā skriešu? Un uz kurieni es patiesībā dodos? Bet, bija tas vecums un tāds baigais krampis, ka es nepadošos, ka būšu īpaša. Un, kad neatlaidīgi klauvēsi pie visām durvim, kāds jau beigās atvērs.
Nojaušu, ka Elizes Lapsenes piedzīvojumiem sekos turpinājums?
Protams. Uz doto brīdi rediģēšanas un maketēšanas stadijā ir The Big Stage, kas ir stāsta otrā daļa. Un esmu jau apkopojusi galvenās pamatdomas trešajai grāmatai. Bet arī tā nebūs pedējā. Mana sākotnējā iecere bija sniegt tādam meitenēm kā es 18 gados padomus izdzīvošanai lielpilsetās – zinot, ka lielākā daļa balstīta uz patiesiem notikumiem, no personiskā redzes viedokļa un caur humoru. Jo galu galā, ne jau visi spēj iziet cauri tādai dzīves skolai un nav jau tā, ka neesmu samaksājusi bargu cenu par katru dzīves mācību. Kā jau pati pamanīji gramatā, Elize piedzīvo tikpat daudz lielu fun mirkļu kā baigās bedres pašapziņā un pašcieņā. Ņujorkai ir sava ieejas maksa un ne katram to gribas maksāt.
Tu esi mācījusies aktierspēli, rakstījusi lugas, publicējies dažādos izdevumos. Vai sevi vari ietvert vienā rāmi – esi aktrise vai rakstniece? Un kādi ir tavi nākotnes plāni?
Aktrise noteikti vairs neesmu. Tās dienas pieder pagātnei. Lai gan, man no visas sirds gribētos kādu dienu pievērsties bērnu teātra režijai. Nākamajā rudenī izdošu pirmo ilustrēto bērnu lugu (lai gan nezinu, cik ekskluzīvi tā ir domāta bērniem, jo līdz šim labākā kritika bijusi tieši no pieaugušajiem). Teātrim un skatuvei noteikti ir īpaša vieta manā sirdī. Tas nekad nemainīsies. Manī vienmēr kaut kas ievibrējas, kad atrados uz skatuves – it īpaši tēlojot komēdijās.
Aktierskolā mani allaž uztvēra kā melodramatisku tipāžu, jo es kaut kā pamanījos pat drūmās lugās izsaukt vismaz paris smieklīgus brīžus. Un cerams, ka tas veiksmīgi parnesies arī manos rakstos un gramatās.
Man bieži teikuši: “Ilze, tu jebkuru nedienu atstāsti tā, ka visi teju raud no smiekliem!”. Un man gribētos to parvērst par savu nišu. Jo dzīvē nekas nav absolūts – viss ir tieši tāds, kādu dzīvotājs to izvēlas ieraudzīt. Un, ja lielākā daļa cilvēku pieverš uzmanību tam, vai glāze ir puspilna vai pustukša, attiecīgi to uztverot kā iespēju paraudzīties uz ikdienu no optimistiskās vai no pesimistiskās puses. Es varbut teiktu tā – iedomājies, ja tu būtu muša, kas glazē nejauši nolaidusies ar izpletni, tad tev tā būtu kā vesels okeāns!
Atklāj savu sapni – kur sevi vēlētos redzēt malkojam glāzi šampanieša pēc 10 gadiem?
Parizē, Monmartrā ir tads restorāniņš uzkalnā, parka malā. Debešķīgākais boeuf bourguignon kādu esmu baudījusi. Es pēc garas, audumu iepirkšanā pavadītas dienas (esmu kaislīga pašdarinātās augstās modes fane) ar meitu (vai dēlu) tur sēdētu un baudītu pusdienas, pavirši sķirstot franču Vogue. Viņai vai viņam droši vien būtu priekšā glāze ābolu sulas, man Veuve Clicquot dzira no tikko atvērtas pudeles.