Šo teicienu bērnībā droši vien dzirdējusi teju ikviena meitene. Nobrāžot celi, sasitot roku, ar pieri ieskrienot sienā – “Līdz kāzām sadzīs!”, teica māmiņa vai vecmāmuļa un tas vienmēr nomierināja, ka tiešām, pasāpēs, pāries un rēta nepaliks.
Bet rētas var būt ne tikai ārēji redzamas, ir tādas, kas iekšā tiek ieskrāpētas bērnībā un paliek tur, dvēselē, uz mūžiem. Leididī aug kādā ciematā, Meksikas vidienē, kur bīstamākie ienaidnieki nav vis indīgie skorpioni, čūškas vai ūdens trūkums. Vislielākās nāves vēsmas un draudi nāk no apvāršņa, līdzko pie horizonta parādās melni apvidus auto. Jo tie nes patiesās šausmas – iespēju, ka ciema meitenes tiks aizvestas narkobaronu verdzībā uz mūžiem. Vai vismaz līdz brīdim, kad apvītīs viņu skaistums un tad tās tik izmestas uz ielas kā nobeigušās puķes.
Šī skarbā grāmata, ko balstoties uz reāliem faktiem, sarakstījusi Dženifera Klementa, mani piesaistīja jau ar vāka noformējumu vien. Kā mirklis, kas izrauts no Frīdas Kalo gleznas, sirreāls, bet tik spēcīgs. Meitene kā uzplaucis ērkšķains zieds, kaktusu ielienkumā. Zieds, kurā viņa maskējas, lai noslēptos no briesmām.
Lasot stāstu, iepazīstam ne tikai Leididī skarbos dzīves apstākļus (māmiņu alkoholiķi; tēvu, kas laimi meklē citur; sirdsraudzenes, kam neklājas ne par matu labāk kā pašai Leididī), bet arī viņas sīkstumu. Tik tiešām, viņa atgādina kaktusu, kas spēj izdzīvot pat visspiedīgāko apstākļu pakļautība, neiznīkstot.
Lūgšanas par nolaupītajām ir skarbs atgādinājums par to, ka cilvēcisku būtni var notirgot kā preci, pakļaut kā vergu un neatgriezeniski salauzt. Jau no bērnības ciemata meitenes tiek pārģērbtas par zēniem, lai noslēptu jebkādas pazīmes, ka viņas varētu būt iekārojamas narkotirgoņiem, kuri reidu veidā mēdz šeit pēkšņi ierasties. Leididī mātei izdodas savu meitu puslīdz veiksmīgi slēpt, taču kaimiņienei Paulai dabas dāvātāis skaistums ir kā lāsts. Pat ieģērbta zēnu drēbēs, nosmērēta ar pelniem, viņa izceļas kā noslīpēts dimants starp bižutērijas nieciņiem. Pienāk diena, kad nolaupītāji tiek viņai klāt. Pēc laika Paula atgriežas, bet ikvienam redzams ka tā vairs nav tā pati būtne. Mātei viņa jābaro ar karotīti kā zīdaini. “Līdz kāzām sadzīs!” teiciens zaudē pilnīgi jebkādu dziedniecisko spēku.
Leididī turpretī ir tāds kā veiksmes dāvāts aizsargs vai intuīcija, kas pasargā viņu gan no nolaupītājiem, gan indīgiem skorpioniem, slēpjoties bedrē no noziedzniekiem. Iespējams, tā ir viņas dzīves uztvere – neļaut sevi saindēt ne fiziski, ne garīgi. Nekam. Bruņas, bet ne nocietinājuma, drīzāk tās izaicina pretinieku un parāda, ka viņa ir gatava cīnīties. Pretēji Lēdijai Diānai, kam par godu iedvesmots viņas vārds – Leididī.
Leididī simbolizē ticību un cerību. Ja šajā stāstā nebūtu viņas, tas līdzinātos elles ekvalentam, tikai uz zemes virsmas. Lasīt grāmatu ir smagi, taču tā briedina apņēmību cīnīties, pamazām, bet ar mazu domas asnu, ka lietas var mainīt. Par viņām var lūgties, bet galvenais – par viņām jārunā. Skaļi. Un tieši to šis skarbais stāsts dara.
Izdevējs Zvaigzne ABC, tukojusi Silvija Brice.