Koša kā krāsainās durvis šaurajās ieliņās. Spirgta kā tikko izžautā veļa. Dzīvespriecīga kā džeza melodija. Portugāles galvaspilsēta Lisabona ir kā svaiga gaisa malks ziemeļnieka dvēselei.
Runājot par Lisabonu, ir neiespējami nepieminēt tās reljefu: pilsēta atrodas uz septiņiem pakalniem. Vienu brīdi tu redzi stāvu ieliņu, pa kuru augšup šņākdams raušas tramvajs, bet jau nākamajā uz to visu skaties no augšas. Par augstiem papēžiem gan jāaizmirst – Lisabonas must have ir ērti zābaciņi vai kedas. Bet tad, kad sagribas atpūsties un apskatīt pilsētu, gremdējoties retro sajūtās, ir jāiekāpj 28. tramvajā. Ieliņas ir tik neticami šauras, ka dažbrīd jāpiespiežas mūrim, lai tramvajs vispār varētu pabraukt garām, bet, sēžot tajā, ar roku iespējams aizskart māju sienas.
No Sanfrancisko līdz Riodežaneiro
Lisabona, tāpat kā ikviena metropole, ir vienots un pulsējošs organisms. Taču atliek pāriet no viena rajona uz nākamo, lai tā mainītos un atklātu jaunus vaibstus. Vēsturiskā Alfamas rajona ieliņas serpentīnā uzvijas līdz pat Castelo de São Jorge – bijušai karaļu rezidencei, no kuras šodien var baudīt lielisku Lisabonas panorāmu. Staigājot pa Alfamu, pārņem dienvidnieciski nesteidzīgs miers: mazajās ieliņās sievietes izkar tikko mazgātu veļu, laiski pastaigājas kaķi, bet pa atvērtajiem logiem skan radio.
Esot šajā rajonā, noteikti vērts aizstaigāt (lasi: uzkāpt) ne tikai līdz Castelo de São Jorge, bet arī līdz Grasas skatu laukumam (Miradouro da Graça). Tur priežu pavēnī absolūtā bezrūpībā labo laiku bauda vietējie, bet no tūristiem ieklīst vien retais. Pēc tam var nokāpt lejā līdz Santa Apolónia dzelzceļa stacijai – te bijušajās noliktavās ierīkoti stilīgi dizaina un delikatešu veikali un mājvietu radis viens no aprunātākajiem Lisabonas restorāniem Bica do Sapato. Pēc tam iekāp kādā no vēsturiskajiem tramvajiem un, baudot mērena adrenalīna piesātinātu braucienu, aizriņķo līdz stilīgajam Šiadu (Chiado) Bairro Alto rajona centrā. Te atrodas gan viena no centrālajām iepirkšanās ielām Rue de Garrett, gan, piemēram, Modernās mākslas muzejs, kura kafejnīcā var ieturēt branču.
Samaksājot piecus eiro, vēsturiskais Santa Žusta (Santa Zusta) lifts tevi novizinās lejā uz Baišas (Baixa) rajonu, kur beidzot varēsi nostāties uz līdzenas virsmas un, pabāžot degunu tūristu iecienītajā Augusta ielā, pa blakusieliņām aizstaigāt uz Težu upes krastu. Tur esošais Praça do Comércio laukums vēsturiski bijis Lisabonas reprezentācijas vārti un šodien kļuvis par lisaboniešu pulcēšanās vietu. Sēžot uz kāda no pakāpieniem, tālumā var redzēt 25. aprīļa tiltu, kas uzbur pilnīgi neticamu deja vu sajūtu, jo izskatās ļoti līdzīgs slavenajam Sanfrancisko Zelta vārtu tiltam (cēlāji arī nenoliedz, ka no tā iedvesmojušies). Savukārt uz pilsētu no pretējā krasta nolūkojas 28 metrus augstā Kristus statuja, un te atkal pārņem sajūta, ka atrodies nevis Lisabonā, bet Riodežaneiro. Īpaši skaisti šeit ir saulrietā, kad cilvēku stāvi veido ēnas un pēdējie saules stari lēnām nozūd aiz horizonta.
Tālāk no centra
Lai iepazītu tās Lisabonas daļas, kas atrodas mazliet ārpus centra, visērtāk paķert taksi – tas šeit ir pietiekami lēts, un 10 minūšu brauciens diviem cilvēkiem izmaksās mazāk nekā tramvaja biļetes. Parque das Nações atrodas bijušajā Expo 98 izstādes vietā, un šeit spilgti zilās debesis saduras ar Težu upes piesātināti zilo krāsu. Kolosāls skats paveras no gaisa tramvaja, kas kursē no viena parka gala līdz otram. Tālumā var redzēt Vasko da Gamas tiltu, kas sniedzas veselu 17 kilometru garumā.
Pēc citādiem iespaidiem var doties uz Belaiņu (Belém). Nokļūstot tur, ieraudzīsi krāšņo klostera ēku – tās iespaidīgais eksterjers stāsta par bagāto Portugāles vēsturi. Bet, ja sagribas izbaudīt dabas dāvāto mieru, jādodas uz turpat blakus esošo tropisko augu dārzu Jardim Agrícola Tropical. Tropu augi, Japānas dārzs, neparasti ziedi un koki no visas pasaules – te pārņem budisma cienīga apskaidrība. Starp citu, šī ir ideāla vieta piknikam – teju vienīgā citu dzīvu būtņu kompānija ir turpat netālu laiski staigājošs gulbis, pāris zosis un fazāni.
Bauda visām maņām
Brokastīs nekas nevar būt labāks par tasi stipras kafijas un portugāļu tradicionālo smalkmaizīti Pastéis de Belém jeb kārtainās mīklas kūciņu ar olu krēma pildījumu, pārkaisītu ar kanēli. To vislabāk nobaudīt konditorejā Pastelaria Sala de Cha Versailles (Avenida da República 15a), kur laiks šķiet apstājies. Interjers ir pārpilns ar art deco elementiem, viesmīļi ģērbušies žaketēs un tauriņos, bet letes burtiski lūst no gardumu pārpilnības. Turklāt kolorītumā neatpaliek arī sanākusī publika – no pieklājīga vecuma tantītēm līdz stilīgiem biroju darbiniekiem.
Pusdienas dienvidnieki ietur agri, jo lielākā daļa restorānu pēc pulksten 15 tiek slēgti, lai durvis atkal vērtu uz vakariņām pēc pulksten 19. Ja izsalkums no lielās staigāšanas pārsteidz nesagatavotu, iespējams iegriezties kādā no vēsturiskajām kafejnīcām, kas atvērtas arī pa dienu. Ja esi netālu no Rossio laukuma, dodies iestiprināties uz Café Nicola (Praça Dom Pedro IV 25 – 26) – lai arī tā atrodas vienā no tūristu pārblīvētākajiem rajoniem, kafejnīcu apmeklē arī daudzi vietējie.
Vakariņas vienmēr ir svētki – īpaši siltajā laikā, kad norimst svelme un vējš atnes patīkamu spirdzinājumu no Težu upes. Kāpēc gan nedoties uz Džonam Malkovičam piederošo stilīgo restorānu Bica do Sapato (Armazém B, Avendida Infante Dom Henrique), kura vairākus metrus augstie griesti un dizaina elementi rada asociācijas ar modernās mākslas muzeju? Porcijas ir ļoti lielas, tāpēc starteri labāk izlaist un, malkojot kādu no Portugāles vieglajiem baltvīniem, uzreiz ķerties pie daudzveidīgā jūras velšu piedāvājuma.
Neatņemama Lisabonas kultūras sastāvdaļa ir fado. Šī mūzika, kas radusies no ilgām – gan pēc tā, kas ticis zaudēts, gan pēc tā, kas nav iegūts, dzirdama visur. Fado klubi ir izkaisīti teju pa visu pilsētu, bet par īstiem un autentiskiem var saukt tikai dažus. Tie ir tādi, kur nomainījušās veselas fado izpildītāju paaudzes un zināšanas tiek apgūtas pie profesionāliem skolotājiem. Apmeklēju leģendāro Clube de Fado (Ruã Sao João da Praça, 92/4) un tovakar baudīju jaunās fadistas Krištianas priekšnesumu.
Iznākot no fado kluba, ir grūti atgriezties tagadnē. Vai tiešām ir 2013. gads? Ejot pa šaurajām bruģētajām ieliņām, kur virs galvas plīvo izžautā veļa, bet apgaismojumu sniedz vecas laternas, pārņem fantastiskas sajūtas. Gluži kā pieskaroties vēsturei.
Materiāls publicēts jūnija Cosmopolitan numurā