Paņemot rokās grāmatu ar tumši sarkano auduma vāciņu, kur nosaukums iespiests ar zelta burtiem, pārņem svinīga sajūta. Nu gluži kā pirms teātra izrādes, par gaidāmo iejušanos citā dzīvē, par spēku, kas spēj aizraut tā, lai šo dzīvi līdzizdzīvotu, par brīnumu, ko spēj radīt aktierspēle.
Pirmais cēliens – recenzijas. Teātra zinātnieces un kritiķes Lilijas Dzenes vārdu nospiedumi vairāk nekā 400 dzīves laikā rakstītajās recenzijās ir ievijušies vēsturē zelta burtiem. Neatkārtojami lielā cieņa un pietāte pret valodu, kuras avots ir neizsmeļams, vismaz tāda sajūta rodas lasot Izmeklēti raksti. Grāmatā apkopotas divdesmit sešas recenzijas no 1952. līdz 2006. gadam. Tās ļauj mums, lasītājiem, ne tikai ieskatīties teātra vēsturē, bet arī augt līdzi aktieriem. Pirmās Vijas Artmanes lomas, Eduarda Pāvula uzdzirkstījums, Ģirta Jakovļeva šarmējums – caur Lilijas Dzenes recenzijām lasāma aktieru dzīve dekādēs, kāpumi un kritumi. Dažkārt skarbi vārdi, bet nekad neaizmirstot uzslavēt ja ir pamats, bet, šķiet, no Lilijas Dzenes nav iespējams noslēpt neko. Aktiera darbs ir tēlot, bet Lilijas Dzenes acīm nekas nepaslīd garām – vai tēlojums ir īsts vai arī izdarīts tikai pusdarbs. Protams, lasot 60. un 70. gados tapušās recenzijas, acīs duras nodevas laikmetam, bet vai tad no režīma visuredzošās acs varēja izvairīties? Par balsi bija jāmaksa. Visam apakšā izcili skrupulozs darbs, ar vēsturnieka rūpību izpētīts lugas materiāls, meklētas paralēles un sakritības.
Otrais cēliens – dienasgrāmata. Personiski, brīžiem skarbi, brīžiem skumji domu uzplaiksnījumi. Tik atklāti par līdzgaitniekiem, tuvajiem, tas noteikti prasa drosmi pat pret sevi. Mani ārkārtīgi pārsteidza Lilijas nepārliecība par sevi, jo lasot recenzijas, šķiet, visi ģeniālie vārdu savirknējumi nākuši autorei viegli, bet izrādās – tas ir ārkārtīgi smags darbs, sevi laužot, rindiņu pa rindiņai, bez žēlastības svītrojot lieko. Dažkārt labākais motivātors ir termiņš un te Lilija atklājas cilvēciskumā līdz sīkakajai vīlītei. Viņai ir bail, ka nesapratīs, ka nevienam nevajadzēs, ka smiesies vai dusmosies, patiesībā izrādās kritiķa darbs ir nežēlīga cīņa ar sevi pirmām kārtām. Bieži rindiņās iejaucas domas par Lielo Nezināmo, beigām, vecumu un bezspēcību. 2005. gada 28. decembris: “Auksts. Šļaucos. Bezcerīgs slinkums”. 2006. gada 1. maijā: “Ledainis auksts – iekšēji un ārēji. Bailes un skumjas – tāds kokteilis. Bailes no visa, arī no atmiņām, un galvenais – no šī mutuļojošā laika”.
Apvienojot abus cēlienus, sanāk dramatiska, notikumiem piepildīta, spilgtus nospiedumus atstājoša dzīve. Mantojums tiem, kas vēlas darīt vairāk par “labi”. Šī tiekšanās uz izcilību paliek kā neidzēšamas līnijas lasītāja prātā, pēdējo lapaspusi aizverot.
Izdevējs: Mansards