Blogeri uzsākuši jaunu stafeti un pateicoties Daiņa aicinājumam dalīties ar atmiņām par bibliotēkām, manī uzjundīja interesantas emocijas. Un ziniet, vārds “bibliotēka”man joprojām izraisa sirdsklauves!
Gāju kādā no pirmajām klasītēm (neatklāšu rajonu, ja nu bibliotekāre joprojām ir tur!), kad ar draudzeni aizklejojām uz rajona bērnu bibliotēku. Tā šķita neliela, bet mājīga, radot vēlmi tajā uzkavēties. Man ļoti iepatikās grāmata Alibaba un četrdesmit laupītāji, atminos kā ar aizrautību šķirstīju skaistās noformējuma bildes un teju sajutu tādu fizisku pievilkšanās spēku no grāmatas lapaspusēm, varbūt pat pati sajutos kā viena no laupītājiem. Bibliotekāre noformēja lasītāja kartiņu, kur bija jānorāda arī mājas telefona numurs.
Tā pagāja vairākas dienas. Grāmata man joprojām ļoti patika, tikai laikam īsti tobrīd nezināju par iespēju pagarināt grāmatas atgriešanas termiņu. Es, teiksim, ļoti, ļoti cerēju lai bibliotekāre par to aizmirst. Uz visiem laikiem. Taču tad pienāca diena, kad mājās atskanēja telefona zvans uz kuru atbildēju es pati. Zvanīja viņa, lieki teikt, ka mani ceļi sāka trīcēt vairāk par galertu. Bibliotekāre atgādināja, ka jāatgriež grāmata, ko es arī svēti nosolījos izdarīt.
Tā pagāja nedēļas. Es nespēju aiziet uz bibliotēku, jo iztēlojos, kā viņa pārliekusies rakstāmgaldam, aiz ķēdītē iekārtajām brillēm vērsīs uz mani nikno vanaga skatienu un apvainos mani mazāk vai vairāk skaļi citiem to dzirdot. Es slapstījos (savā izpratnē), baidījos – negāju konkrētajam kvartālam pat tuvumā, jo pastāvēja taču iespēja, ka mani tur apcietinātu policisti, kas zvanītu mammai un tētim un teiktu, ka esmu nozagusi Alibabu…. Katru reizi, kad mājās ietrinkšķējās telefons, manā pakrūtē savilkās negaisa mākonis. Ja nu tā ir viņa?
Man šķiet, ka grāmatu es tā arī nekad neatgriezu. Lai kā nopūlētos, neatminos, ka būtu to aiznesusi atpakaļ. Tikai spilgti atceros atvieglojuma sajūtu, kad reiz pamanīju, ka bibliotēka ir izvākusies no ēkas telpām. Man tas nozīmēja – brīvība!
Dublis numur divi. Joprojām pirmie skolas gadi. Skolas bibliotēkā izsniedz mācību grāmatas un starp palietotajām ir viena tāda pavisam jauna un svaiga (atceros to smaržu tik spilgti joprojām!). Viss ir burvīgi līdz brīdim, kad kādu vakaru ieraugu manu mazo brāli ķēpajam tajā ar flomasteru švīkas. Piedzīvoju nu jau otro grāmatu mininfarktu.
Visu pavasara cēlienu pavadu ar ik pa laikam uznākošām nelabuma lēkmēm, jo nesaprotu, ko darīšu grāmatu nodošanas dienā. Vecākiem arī nevaru teikt par brāļa nedarbiem, jo noteikti būšu vainīga es pati, tas taču ir skaidrs, ka viss jātur augstākos plauktos. Stundās, kur bija jaizmanto minētā grāmata, konsekventi nekad nešķīru vaļā pēdējo atvērumu, kurā rēgojās nodevīgie švīkājumi, atgādinot rētas manā dvēselē.
Mācību gada noslēgums, visiem jaatgriež grāmatas skolas bibliotēkā. Kaut kur biju dzirdējusi, ka ja nevari atdot kādu no izsniegtajām grāmatām, tevi noteikti nepārcels uz nākamo klasi (ak, burvīgās skolas leģendas). Joprojām ceru, ka bibliotekāre nepamanīs, ka viena grāmata trūkst, bet vai uz pasaules vēl vispār ir acīgāki cilvēki par šīs profesijas pārstāvjiem? Apsūdzošs skatiens manā virzienā, es akurāti jūtos zemāk par zāli un kautrīgi saku, ka piemirsusies un atnesīšu vasaras brīvlaikā. Laikam jau nostrādājā, vismaz noteikti rudenī sāku iet nākamajā klasē. Bet tā sašvīkātā grāmata vēl ilgi stāvēja manā istabas plauktā čukstēdama: “Grāmatu zagle”.
Bibliotēkas joprojām manī izraisa bijību un nervozu trīcēšanu pakrūtē, tāpēc izvairos no tām. Laikam jau sirdī esmu maza grāmatu “zagle”, kas vislaimīgāk jūtas tad, ja grāmata ir mana un tā nevienam nav jāatgriež.
Tālāk stafeti nododu Mārai – ko Tev nozīmē bibliotēkas atmiņas?