Grāmata, kuras vāks mani hipnotizēja, līdzko to ieraudzīju. Dāma aristokrātiskā tērpā, ieslīgusi eksotisku ziedu virpulī, bet seja noslēpta aiz tīģerienes maskas. Varbūt tā nav maska, varbūt tas ir viņas otrais es – iespīlēta korsetē, bet nepazaudējusi savu īsto, mežonīgo dabu. Viņa gatava pavilkt milzīgos svārku volānus uz augšu, ierēkties un drosmīgi doties džungļos jeb plašajā pasaulē pēc zieda, ko piespraust pie krūtīm. Jo viņa tā vēlas.
Mias Kankimeki “Sievietes, par kurām domāju naktīs” pēc izlasīšanas esmu izraibinājusi ar līmlapiņām – tās sagūlušas starp lapaspusēm, kur varu atrast tos trāpīgos citātus, kas burtiski izpurina sirdi. O, šī patiešām ir mana grāmata, kurā esmu iekrampējusies ar zobiem un nagiem! Kāpēc? Sāksim soli pa solītim. Mia Kankimeki ir piepulcējusies iemīļoto somu rakstnieču pulciņam, līdzās Sofi Oksanenai, Emmi Iterantai, Tūve Jansonei. Ziemeļnieciskā sievietes dvēseles sajūta, kas tik tuva arī mums. Nākamais solis – paskatos, kas slēpjas zem grāmatas papīra vāka – zvaigžņots visums, bet zvaigžņu vietā vārdu fragmenti no nakts sieviešu abreviatūrām, tātad viens izcils vāks, kurš paslēpis tikpat izcilu citu. Tālāk, dodamies ceļā pie nakts sievietēm. Kas ir nakts sievietes, vaicāsiet? Tās ir sievietes no pagātnes, kas ar savu piemēru pārkāpušas sabiedrības normu sastinguma žņaugus un uzdrīkstējušās. Uzdrīkstējušās ceļot, doties apkārt pasaulei, gleznot, pārdot savus darbus, laikmetos, kad tas viss bijis tabu. Un mūsdienu sieviete, jeb Mia Kankimeki seko viņām. Mums, lasītājiem, ir ticis putkrējums – šī grāmata ir gadiem ilgais Mia izpētes darbs, kas aptver nepatverami interesantas personības, kas var kalpot kā iedvesma, uzdrīkstēšanās, ceļa rādītājas, bet tikai var nojaust cik smags darbs stāvējis aiz šo aizraujošo stāstu tapšanas (un Mia dalās ar visu, arī par bailēm apmaldīties, par bailēm nekad nepabeigt šo grāmatu, par bailēm no “otrās grāmatas” sindroma). Sekojot rakstnieces Karenas Bliksenas nospiedumiem, Mia dodas uz Āfriku un uzsūc sevī kripatiņu no tā, ko pirms simts gadiem tur skatīja Karenas acis. Karena Āfrikā ieradās divdesmit astoņu gadu vecumā un nodzīvoja tur smagus un aizraujošus astoņpadsmit gadus, vadot ne visai veiksmīgu kafijas plantāciju. Mia caur vēstulēm ieskatās Karenas dzīvē, mēģinot salikt puzli – kas veidoja šo izcilo sievieti, kas deva viņai spēku nemitīgajā cīņā ar karstumu, mitrumu, moskītiem, naudas grūtībām? Vai Āfrika pievelkt kā magnēts par spīti visam un kāda balss aicina atgriezties? Mia izdzīvo šīs sajūtas pati uz savas ādas – jā, ar mūsdienu ērtību palīdzību, klausoties lauvu rēkoņā nosacīti drošākos apstākļos, bet izjūtot savannu ar katru ādas šūniņu, elpojot vienā ritmā ar mežonīgās dabas sirdspukstiem.
Tālāk grāmata aicina doties ceļojumā ar piecām izcilām ceļotājām Izabellu Bērdu, Idu Feiferi, Mēriju Kingsliju, Aleksandru Deividu – Nīlu un Nelliju Blai, no kurām mūsdienu sievietes šķir vairāk nekā gadsimts. Atzīstos, šos vārdus nebiju iepriekš dzirdējusi, bet kas par biogrāfijām lasot šeit atklājas! Tās ir vienas dumpinieces, kas nevis skaļi runā, bet klusītiņām sakravā somas un dodas pasaules ceļojumos, laikā, kad bez pavadoņa vīrieša tas ir kaut kas neiedomājams. Katra savā laikā, bet atstājot neizdzēšamus nospiedumus – atklājot neiezīmētas vietas kartēs, vācot dabas daudzveidības eksotiskos paraugus, izdodot ceļojumu grāmatas! “Nevaino savu bērnību vai māti. Brauc”, “Ceļodama pa Āfriku, visu laiku smejies”, “Pavaicā sev, vai gribi ceļot. Ja gribi, piešķir sev atļauju” – šīs ir tikai dažas atziņas no iedvesmojošo ceļotāju dzīves, bet es tās uzsūcu kā sūklis. Ja viņas varēja pārvarēt tūsktošiem kilometru, dažbrīd pārtikt no rīsiem un ūdens, ceļot ar minimālām ērtībām, par ko sūdzēties mums, mūsdienu amazonēm?
Esot Florencē, klīstot pa Ufici galerijām, Mias prātu nodarbina doma – vai te iespējams apskatīt arī kādas renesanses laikmeta sievietes – gleznotājas darbus? Vai maskulinājā dominancē bija kādas mākslinieces – dumpinieces? Un izrādās, ir! Tikai par viņām tik skaļi nerunā, kā ēnas viņas aizslēpušās aiz Da Vinči, Džotto, Rafaello un citiem grandiem. Bet viņas klusi čukst, runā caur savām gleznām kā laikmeta liecinieces un iedvesmo mūs. Atkal iegrimt šajās interesantajās biogrāfijās un uzsūkt ar katru šūnu.
Noslēgumā Mia raksta par mūsdienu japāņu avangarda mākslinieci Jajoi Kusamu. Kurš gan neatpazīst viņas darbus ar psihodēliskajiem sarkanajiem apļiem? Arī viņa ir nakts sieviete. Ja dzirdi čukstus, kas tev liek gleznot, glezno. Un ja jūti, ka visdrošāk ir dzīvot psihiatriskajā klīnikā, dari to. Tikai nekad napturi radošo procesu!
Es ceru, ka pārliecināju, ka šī grāmata ir vairāk kā lasīšānas vērta. Tā ir ceļojums, kurā gribas doties atkal, lai satiktu šīs nakts sievietes un ar kādu dvēseles daļiņu pieslēgties viņu radītajam visumam.
No somu valodas tulkojusi Gunta Pāvola, izdevējs – Zvaigzne ABC.