Varbūt tā ir tikai šķietamība, bet manā prātā skolas laikam piemīt patīkama bezrūpības birka. Sevišķi, atceroties pavasarīgās dienas, kad paralēli fizikas skolotāja garlaicīgajam stāstam, sapņaini lūkojos ārā pa logu uz ziedošajiem ceriņkrūmiem. To gribas saukt par netveramu brīvības un drošības sajūtu, kad viss, kas tevi uztrauc, esi tikai tu pats. Nekādu darba stresa, pārmērīgas abildības vai skumju.
Lai atsauktu šo bezrūpības kripatiņu, ik pa laikam aizsniedzos pēc kāda jauniešu romāna, lai iegrimtu tīņu gadu pasaulē. Šoreiz izvēlējos darbu par kuru lasīts ne mazums labu atsauksmju – Džona Grīna Meklējot Aļasku. Stāstu, kurš sola smieklus un asaras vienlaikus.
Grāmatā neviens Aļasku nemeklē, vismaz štatu nē. Galvenais varonis Mailss pārvacas uz jaunu privātskolu Alabamā, lai sāktu, varētu teikt, jaunu dzīvi. Iepriekšējā mācību iestādē vairāk piederot pie nūģu gala, ne izredzētajiem, viņš vēlas doties meklēt Lielo Varbūt. Mailsa varonis simpātijas raisa jau no pirmā brīža – puisis ar labu devu pašironijas, gudrs un aizraujas ar patiešām interesantu lietu – slavenu cilvēku pēdējo izteikto vārdu iegaumēšanu. Kas starp citu, izrādās ir paša grāmatas autora Džona Grīna hobijs reālajā dzīvē.
Mailsam jaunajā skolā palīdz iejusties viņa jaunais istabas biedrs Čips – pofigists un ģēnijs vienlaikus, kam tīk alkohols un cigaretes. Un tad vēl ir Aļaska Janga – meitene, kas jau pirmajā mirklī liek Mailsa pulsam pāatrināties vismaz divas reizes. Aļaskai ir draugs, viņa nodarbojas ar nelielu kontrabandu un ne dienu neiztiek bez duča cigarešu izpīpēšanas. Bet visādi citādi, viņa ir draudzīga, mazliet noslēpumaina un skaista meitene.
Grāmatas “pirms” daļa aizved draugu kopīgajos piedzīvojumos ar vidusskolniekiem raksturīgajām trakulībām, visu laiku turot lasītāju neziņā, kas tad notiks aiz mistiskās robežas “pēc”. Kad jūs tiekat līdz šai sadaļai … nu jā, tad nepavisam nav viegli. Tā ir kā robežšķirtne starp bezrūpīgo tīņu un atbildības pilno pieaugušo pasauli. Grīnam perfekti izdevies iejusties “bez 5 minūtēm pieaugušu” jauniešu ādā. Sirds dīvaini iesmeldzas tad, kad vēlāk izlasu, ka grāmatā aprakstītie notikumi daļēji ņemti no reālās dzīves, traģedijas, kas norisinājās skolā, kad tur mācijās pats Grīns.
Meklējot Aļasku stāsts uzjundī atmiņas no skolas gadiem. Par brīžiem, kad mēs katrs vismaz reizi iedomājāmies par Lielo Varbūt. Par krustcelēm, no kurām izvelētais ceļš aizvedīs tālāk Lielajā Dzīvē. Un cik katrs mēs patiesībā apjukuši tobrīd jūtamies. Vai Mailsam izdodas pietuvoties Lielajam Varbūt?
…mēs esam tik nesagraujami, cik ticam, ka esam. Kad pieaugušie ar to slēpto, stulbo smaidu sejā saka: “Pusaudži domā, ka ir neuzvarami,” – viņi nezina, cik lielā mērā viņiem ir taisnība. Mēs nezaudējam cerību, jo mūs nekad nevar nelabojami salauzt. Mēs domājam, ka esam neuzvarami, jo tādi tiešām esam. Mēs nevaram būt piedzimuši un nevaram nomirt. Kā jebkura enerģija, mēs varam mainīt formu un lielumu, un izpausmes. Kļūdami veci, cilvēki to aizmirst. Bet tā daļa no mums, kas ir lielāka par sastāvdaļu summu, nevar sākties un beigties, tātad nevar ciest neveiksmi.
Izdevējs Zvaigzne ABC, tulkojusi Daina Grūbe.