Atverot fotogrāfes Karlīnas Vītoliņas garabērnu jeb gadagrāmatu Mirkļa turpinājums, fona mūzikā tā vien gribas uzlikt Edīti Piafu. Tik ļoti Parīzes magnētiskais spēks strāvo no sieviešu tēliem, kurus Karlīna iemūžinājusi mirkļa burvībā. Piemēram, Ivetas Vecmanes portretā, kur viņa uzlūko lasītāju ar kūpošu cigareti iemutī un fotokameru – īstens parīzietes šiks.
Bet tad atkal ir pilnīgi pretējas noskaņas – Ilze Avotiņa lauka vidū ar lāpstu un galvaskausu. Mazliet biedējoši, bet skaisti. Māksliniece Ieva Iltnere šķiet pati iekāpusi kādā sirreālā gleznā un kāds nezināms mākslinieks apvilcis uz audekla viņas kontūras. Bet tā nav glezna, tā ir fotogrāfija.
Laikam vismīļākais šajā laika plānotājā man personīgi ir septembris. To ievada Unas Meisteres fotogrāfija, kas tik perfekti iemieso viņas personību – sākot jau ar mākslinieciskā piegriezuma žaketi viņas mīļākajā melnajā krāsā. Turpinot ar milzīgajām žurnālu un grāmatu kaudzēm fonā, kas raksturo viņas aizraušanos ar ceļošanu un mākslu (žurnāls par Endiju Vorholu, kas izspraucies no kaudzītes priekšplānā!). Detaļu burvība, pie kuru izpētes var pavadīt neskaitāmas minūtes, aizvien atrodot kaut ko jaunu.
Mierīgs, intriģējošs, aizraujošu detaļu pārpilns – tāds ir šis laika plānotājs, kas ik mēnesi nākamgad dāvās iedvesmu. Lai grāmatas maliņas atlocas, lai šur tur nolobas melnā krāsa un skatienam atklājas balti laukumi, tas tikai dos pievienoto vērtību, jo kā jau vēsta nosakumus – nākamais mirklis ir iepriekšejā mirkļa turpinājums. Laiku nevar noķert, bet uz to iespējams atskatīties vēlreiz – caur brīnišķīgajiem Karlīnas darbiem.
Pavisam nesen, strādājot pie kāda projekta, vēroju Karlīnu fotogrāfejam. Šķita, viņa caur kameras objektīvu redz kaut ko tādu, kas citu acīm nav pamanāms. Dažbrīd likās, ka pārējā pasaule sastingst, laiks palēlinās un viss pakārtojas tam, lai izveidotos nevainojama kompozīcija. Un, līdzko slēdzis nospiests, laika ritējums atgriežas normālās sliedēs. Mazliet mistiski. Kosmiski.
Izdevējs – Zvaigzne ABC.