Reiz viņi bija jauni sirdīs, bērnišķīgi naivi vēl prāta, bet viņu dvēseles plosīja mīlestība. Nē, ne jau uz skuķiem, tas pats par sevi, bet gan uz kaut ko pamatīgāku, kas asinīm liek sakāpt galvā un pārējai pasaulē sašķīst lauskās, vismaz uz mirkli. Viņi bija matainie, autsaideri, kas cīnījās kaujās ar sevi, skrēja ar pierēm pret pašu uzceltām nedrošības sienām un drosmei rāva drosmīgi grādīgus dzērienus. Un mīlēja metālu.
Viņiem Jelgavā toreiz sava pasaule, savs vilku bars, kurā valda noteikti izdzīvošanas likumi. Lai no nūģa, prātīgā, pareizā kļūtu par kaut ko vairāk, grāmatas autors nejauši jaušā ceļā nokļūst barikāžu otrajā pusē, pie krutajiem čaļiem, kas zina patiesos vārdus un to, kā visam pareizajam un normālajam parādīt vidējo pirkstu. Ar nekronētu līderi, sauktu par Nāvi, priekšplānā. Un vai tad tā katrs nav juties vismaz reizi mūžā? Tajā nepareizajā, trakajā tīņa vecumā, kad liekas, ej uz vienu pusi, bet pasaule griežas pretējā virzienā – nepārtrauktā cīņā. Bet tu vēlies piederēt baram, kas vienmēr zinās kā izvairīties no pretinieka un kas kauks līdzi ikreiz, kad tu nokritīsi.
Jelgava 94 faktiski ir fenomenāla grāmata, kam grūti atrast ko līdzvērtīgu. Gribi izmēģināt laika mašīnu? Bet lūdzu, atver pirmo lapaspusi un tā darbojas. Aizvedot uz gadu, kad pasauli satricina Nirvana līdera Kurta Kobeina nāve un kā tās atskaņas sakustina dzīvi no Amerikas tik tālajā Latvijas pilsētā Jelgavā. Jo mūzika sniedz atbildes, vajag tikai klausīties. Un viņi to dara, rokoties aizvien dziļākā, skaļāka metālā, kas solās beidzot aizvest līdz Svētajam Grālam. Bet pa vidu viss kā tīņu dzīvē pienākas – rīvēšānās ar vecākiem, dirnēšana uz parka soliņiem, naudas skaitīšana “vai pietiks vienam aliņam, bet mosh pat kas stiprāks sanāks?”, prāta aizliešana, pirmās un otrās mīlestības, briesmīgas paģiras, mēģināšana iekļūt pasākumos bez maksas, tikšanās ar īstiem bandītiem un iekļūšana lielākās vai mazākās nepatikšānās. Plus lietas, kas mūsdienu tīņiem liktos tālu aiz saprāta robežām – kasešu pārtīšana ar roku, tikšana vai netikšana pie konkrētās mūzikas, dzīve bez mobilajiem sakariem.
Bet īstais smeķis ir Jāņa Joņeva ģeniālā spēja šos notikumus pasniegt tik dzīvā valodā, it kā atstāstot aizraujošu stāstu labam draugam. Bez liekas moralizēšanas par tēmu, kad zāle bija zaļāka, bet gan līdz mielēm patiesi radot sajūtu kā ir būt jaunam. Kad tici, kad nekad nebūsi tāds “kā tie pieaugušie”, bet nemanot pārkāpjot šo nemanāmo slieksni un atjēdzoties turpat kur visi. Tas ir stāsts par vēju matos, kad spārni vēl tikko izdīguši un tik ļoti gribas viņus nokrāsot melnus, lai atšķirtos no citiem.
Nupat izdota grāmatas papildu tirāža, jo samedīt grāmatas eksemplāru veikalā teju bija kļuvusi par neiespējamo misiju. “Izpārdots!” ne bez smaida sejā ikvienā grāmatveikalā man atbildēja pārdevēji. Ir jau ir tāds nacionāls lepnumiņš, kad vietējā autora darbs spēj izkonkurēt jebkuru citu dižpārdokli, kas turklāt nav būvēts pēc miljons reižu atgremotām veiksmes formulām. Nē, Jelgava 94 patiesi ir ausaiders, kas spēj uzrunāt arī visus pareizos.
Izdevējs: apgāds Mansards.
