“Reiz bija meitene, kura baidījās” – tā iesākas stāsts par mūsdienu Sniegbaltīti jeb Lumiki (tā šis pasaku tēls tiek dēvēts somu valodā). Bet šodien meitenes nebaidās no ļaunajām pamātēm, neēd neekoloģiskas/nezināmas izcelsmes ābolus un negaida princi baltā zirgā (nu varbūt, tikai mazliet). Tāpēc arī Lumiki nav vis nekāda pasaku varone, bet gan visnotaļ parasta vidusskolniece, kas cenšas palikt ēnā un lieki nepievērst sev uzmanību.
Tācu kā vienmēr, satraucošākajiem notikumiem ir tendence pielavīties tieši pie tiem, kas tos vismazāk meklē un Lumiki nejauši skolas fotolabarotorijā atklāj žāvējamies ar asinīm notraipītas naudas banknotes. Daudz. Tās šajā gadījumā sauksim par saindēto ābolu. Un jau pēc brīža tās visas ir pazudušas, bet meitene attopas krimināldrāmas vidū (iekodusies ābolā). Ir iesaistīta krievu mafija, narkotiku apkarošanas nodaļas darbinieks un trīs Lumiki skolas biedri. Ābola inde sāk iedarboties un Lumki iekļūst aizvien dzīvībai bīstamākās situācijās.
Par kriminālromānu šo nenosauksi, jo izmeklēšanu Lumiki veic pašrocīgi, vadoties pēc savām dedukcijas metodēm. Manai gaumei par daudz “veiksmīgu” sakritību, kas ļauj varonei uztaustīt nākamo atrisinājuma pavedienu, bet nenoliedzami, Sārta kā asinis lasās ātri. Mūsdienu Sniegbaltītei netrūkst sāpīgu pagātnes atmiņu, kas lasītājam tiek pasniegtas mazām porcijām un skaidrs, ka nākamajās triloģijas daļās gaida ne viens vien pārsteigums. Par princi uzzinam tik vien, ka viņš pamatīgi sāpinājis galveno varoni un atstājis salauztu sirdi, bet par detaļām varam tikai minēt. Skaidrs, ka šie daudzie nezināmie vilināt vilinās iebāzt degunu nākamajos turpinājumos.
Vai stāsts par mūsdienu Sniegbaltīti aizrauj tā, ka labāk izlaist nakti, nekā aizvērt grāmatu? Manuprāt, nē. Laikam mazliet sadusmo Stīga Lārsona un viņa radītā, ģeniālā tēla Līzbetes Salnderes piesaukšana grāmatas anotācijās. Vēl simts gadus neviens neradīs ko līdzvērtīgu Lārsona triloģijai Millenium un ja radīs, tad stāsts nu nekādi nesarīmēsies 200 ar astīti lapaspusēs ar palieliem fontiem. Par to man vienīgā sāpe, jo autore Salla Simuka raksta patiešām aizraujošā valodā, taču līdz Lārsonam tikpat tālu kā no Somijas līdz mēnesim.
Un te nu redzu, ka Lumiki no grāmatas lapaspusēm man velta savu tumšo acu skatienu ar mazliet sarauktu pieri. Ok, ok – tu mani tiešām esi ieintriģējusi, tāpēc tiekamies nākamajos Sniegbaltītes turpinājumos!
Izdevējs – apgāds Zvaigzne ABC.