Sienot mezglu pie mezgla, veidojot ornamentu pie ornamenta, ielaižot krāsu pie krāsas, stāsta galvenā varona auž brīnumskaistus paklājus. Liekot vārdu pie vārda, sapludinot teiksmas un nostāstus, izceļot visdažādākās jūtas, rakstniece Anita Amirrezvani uzbur austrumnieciski juteklisku stāstu.
Ziedu asinis aizved 17 gs. Persijā. Pie debesīm novērojama ļaunumu vēstošā astesvaigzne un kādas irāņu ģimenes dzīvē iezogas māņticīgas priekšnojautas. Četrpadsmitgadīgā meitene vēl nenojaušs, cik patiesi būs vecgudrā vīra Hadž Alī pareģojums – turpmākā gadā dibinātās laulībās būs pārpārēm kaislības un ķildas. Pēc negaidītās tēva, ģimenes apgādnieka, nāves, viņa ar māti spiesta pamest dzimto ciemu un doties uz galvaspilsētu Isfahstānu pie bāgātajiem radiem. Tur abas nabadzīgās radinieces tiek uzņemtas ģimenē, taču turīgā paklāju audēja sieva abas izrīko kā kalpones. Četrpadsmitgadīgā meitene dziļi sirdī lolo klusu sapni – reiz kļūt par atzītu paklāju audēju, par kuras darbiem runā tuvās un tālās zemēs. Gluži kā medus biķeris, viņa uzsūc vissmalkākās zināšanas par paklāju aušanas noslēpumiem un jau drīz meitenes talantu pamana viņas tēvocis. Pēc ilgas šaubīšānās viņš tomēr nolemj meitenei iemācīt tehniskās zināšanas – kā uzzīmēt paklāja metu, kā izvēlētes krāsas un kā uzaust tādu paklāju, kur ieaustie ziedi šķiet dzīvi. Tomēr Irāna ir zeme, kur galveno lomu spēlē vīrieši un bez laulībām meitene nekad nevarēs dzīvot cienīgu un nodrošinātu dzīvi, tāpēc viņas ģimene izšķiras par labu kāda bagātnieka iegribām.
Šīs austrumu tradīcijām, kas brīžiem, mums eiropiešiem, šķiet tik nesaprotamas, bagātais stāsts ir gluži kā teiksma. Salda, rūgta, smeldzīga un pacilājošā pasaka, kas izlasās tik īsā laika sprīdi, ka negribas grāmatu nolikt malā. Tik ļoti pēc pēdējā vāka aizvēršanas gribas lasīt turpinājumu, jo šī teiksma nebeidzas ar tradicionālajām beigām – viņi apprecējās, un dzīvoja ilgi un laimīgi. Ziedu asinis ir kā pačukstēts noslēpums, ielūkošanās dziļi kādas persiešu sievietes sirdī, kura nav mierā ar pastāvošājām tradīcijām, bet kuras lauzt sķiet neiedomājams pārkāpums. Pateicoties šai grāmatai es iegriezos bagātīgā austrumu tirgū, kur garšvielu smaržas kņudina degunu, kur tirgotāji atgāzušies spilvenos kaulējas ar pircējiem par izdevīgāko cenu, kur milzīgos šķīvjos sakrautas kārdinošas dateles un aši kafijas pārdevēji šaudās šurp turp ar kūpošiem biķeriem. Kur paklāju bagātībā noreibst galva un kuros ieaustais motīvs krāšņumā pārspēj vissmalkāko gleznu. Kur dun šieha paklāju austuves stelles un sievietes izejot ielās, noslēpj seju. Kur reliģijai un ticējumiem ir lielāks spēks pat par valdnieka vārdu, jo arī viņš ir tikai Allāha kalps uz šīs zemes. Kur ikviena teiksma sākas ar vārdiem: Visupirms nebija, un pēc tam bija. Pirms Dieva nebija neviena.
Rakstniecei Anita Amirrezvani, kuras saknes iesniedzas Irānā, austrumu kultūra ir ļoti tuva. Lai arī viņa dzimusi ASV, uz viņu neizdzēšamu iespaidu atstāj pirmais ceļojums uz savu senču dzimteni Irānu. Tur viņa pieaugot atgriežas aizvien biežāk un romānā aprakstītas reālas vēsturiskas vietas – Isfahstāna, Pasauļu tirgus, šeiha mošeja un pilis, gan dažādi vēstures notikumi. Ziedu asinis viņa lolo gandrīz deviņus gadus, līdz tas no manuskripta pārtop grāmatā. Viņa pati atzīst, ka dziļi sirdī viņā mīt austrumu sievietēm raksturīgais kautrīgums un, ka ar Ziedu asinīm viņa vēlējās sniegt ieskatu kādas sievietes dzīvē 17. gadsimtā, uzsverot, ka kopš tā laika daudzas tradīcijas un mentalitātes iezīmes pastāv vel šobaldien. Un lielākais pārsteigums seko grāmatas pēcvārdā – galvenajai stāsta varonei autore apzināti nav piešķīrusi vārdu, jo tolaik uz sava lepnuma – noaustā paklāja savu vārdu varēja parakstīt tikai izcilākie amata meistari, vīrieši. Tas ir kā godinājums visām anonīmajām amatniecēm, kuru rokas darinājušas īstenas persiešu pērles – viskrāšņākos paklājus zemes virsū.
Izdevējs: Zvaigzne ABC