Karaliste, kurā vienlaicīgi sadzīvo mūsdienas un gadsimtiem senas tradīcijas, kopā veidojot teju maģisku auru, kas ceļotājus pievelk un liek atgriezties vēl un vēl. No rosīgās Marrākešas, sekojot Ourika ielejai majestātisko Atlasu kalnu pakājē līdz nometnei tuksnesī – ceļojums pa Maroku līdzinās krāsainam un sarežģiti noaustam paklājam, kurā noslēpti patiesi dārgakmeņi.
Iedvesmas meka
Marrākeša ir kā noslēpumu lāde. Atver, ieskaties un – vai nu apdedzinies, vai neglābjami iemīlies. Izejot ielās, apkārt valda tāds haoss, ka pirmajā brīdī gribas ņemt kājas pāri pleciem un skriet atpakaļ uz savu rijādu. Haosīga mašīnu straume, kur šoferi sacenšas nepārtrauktā pīpināšanā un lavierēšanā bez ātruma ierobežojuma, neskaitāmi motociklu pukšķinātāji, kas atstāj aiz sevis smirdīgu izplūdes gāzu tuneli un tad vēl zirgu pajūgi, kas mijas ar mantām nokrautiem ēzelīšiem… Marrākeša ir skaļa, pirmajā brīdī izsit elpu no plaušām un apreibina acis no krāsu pārbagātības. It kā pārbaudot, vai esat pietiekami izturīgi un viltīgi, lai būtu nopelnījuši redzēt tās sejas otru pusi – to, kura salauzusi neskaitāmas sirdis, sevī iemīlinot uz visiem laikiem. Ar noslēpumainiem Tūkstoš un vienas nakts pasaku dārziem, arhitektūras pērliem, interjeru un eksterjeru dekoriem, ko darinājuši sava aroda labākie meistari, neticami bagātu kultūru, kuru veido gan pirmatnējo iedzīvotāju berberu, arābu un koloniālās Francijas tradīcijas. Un smakām pretī – austrumu smaržas, no piparmētras un kanēļa sajaukuma līdz argāna eļļas reibinošajai eksotikai. Atliek tikai izbraukt no Marrākešas, lai tā tulīt atkal gluži kā magnēts vilktu atpakaļ.
Pilsēta, kas prasa pirms ierašanās tajā izpildīt mājasdarbu – lasīt literatūru, uzklausīt pieredzējušu ceļotāju ieteikumus, soli pa solim saliekot pieturpunktus, lai pieskartos šai vietā nevis virspusēji, bet pamatīgāk, sajūtot tās vilinājumu. Sākot ar naktsmītni – ja rezervēsiet uz dullo kādu no rijādām, kuru kopskaitā vien ir vairāki simti, pastāv iespēja, ka austrumu sapņa vietā sagādāsiet sev galvassāpes un diskomfortu. Autentiskai noskaņai no personīgās pieredzes iesaku Riad Goloboy (Derb Mbarek, Marrakech Maroc 40000, riadgoloboy.com), kas atrodas salīdzinoši mierīgākajā vecpilsētas rajonā Sidi Mimoun. Klauvējiens pie senām durvīm un nokļūstat patvērumā no svelmes, kas tā vien aicina ieslīgt kādā no austrumnieciskajiem dīvāniem un malkot piparmētru tēju, vērojot iekšpagalma ikdienas ainiņas. Vakarā uz rijādas jumta dārza tiek iedegtas sveces un ēdot izcilus marokāņu virtuves gardumus zem klajas debess, vējš ik pa laikam atnes rosības skaņas no centrālā Jemaa el-Fnaa tirguslaukuma. Savukārt no agra rīta pamodina imama hipnotizējošā balss, kas aicina ticīgos uz lūgšanu netālajā Kotubijas mošejā.
Sekojot Senlorānam
Marrākeša bijusi un ir iedvesmas avots, kas gluži kā magnēts pievelk radošus garus no visas pasaules. Sāciet dienu pilsētā ar Īva Senlorāna kobaltzilās villas apmeklējumu, kuru ieskauj leknie Mažorala dārzi. Jau ar pirmajiem soļiem, pārņem meditatīvs miers un sajūta, it kā jūs būtu nonākuši īstena mākslas darba pašā vidū. Ar mākslinieka precizitāti un virtuozitāti tos savulaik iekopa gleznotājs Žaks Mažorels kopā ar savu dēlu. Vislabāk uz brīdi patverties kādā no lapenēm un aizvērt acis, baudot smaržas un putnu treļļus, ūdens guldzēšanu strūklakās – nav grūti iedomāties, kāpēc tieši šī vieta uz mūžu iekrita Senlorāna sirdī, sniedzot iedvesmas avotu metra darinājumiem. Gluži kā oāze trokšņu okeānā, Mažorala dārzi ir kā savdabīgs patvērums, kas liek sirdij priekā ietrīsēties no skaistuma diženuma. Kobaltzilā un citrondzeltenās krāsas ekspresija, eksotiskā augu kolekcija un pastaigu celiņi, ko ieskauj bambusu birzis, rada sajūtu, it kā pasaka būtu transformēta realitātē.
Sekojot pa iedomātām Senlorāna pēdām, ceļš tālāk aizved uz leģendāro La Mamounia viesnīcu, kuras atrašanās vietu zina ikviens pilsētas iedzīvotājs. Metrs te mēdza iegriezties, lai baudītu tēju un ne viņam vienīgajam šīs savulaik krāšņais luksusbohēmas epicentrs kalpojis par nemainīgu relaksācijas vietu. La Mamounia bijusi Vinstona Čērčila, Monako princeses Karolīnas un citu kolorītu Marrākešas viesu oāze. Mūsdienās, pēc iespaidīgā Žakam Garsijam uzticētā feislifta, viesnīca atstāj mūžīgās karalienes iespaidu, tikai tagad bohēmu nomainījis tīrs luksuss ar attiecīgu auditoriju, kas spēj un vēlas maksāt par leģendas vārdu. Arī te neapmetoties, noteikti ir vērts izstaigāt La Mamounia patiešām iespaidīgo dārzu, kuru ikdienā aprūpē vairāk nekā 40 dārznieku. Tas atgādina rūpīgi koptu parku, kur ar matemātisku precizitāti tiek kultivēti tūkstošiem daudzveidīgu augu.
Pēc spirdzinošās piparmētru tējas, ir īstais brīdis ienirt Marrākešas tirgos jeb souk labirintos – tas ir īsts piedzīvojums. Sākumā jaizlaužas cauri dāžadu masu produkcijas stendiem un tikai tad sākas interesantākais, ar neskaitāmām šaurām ieliņām kur atrodams viss – sākot no garšvielām līdz pat turpat uz vietas izgatavotām tradicionālajām babūš čībiņām. Sajūtu atrodoties šā visa eicentrā varētu pielīdzināt nokļūšanai skudrupūznī – viss apkārt nepārtraukti kustas, cilvēku, smaržu un smaku straumes, to visu vēl papildina mopēdi, kas izbrauc pat tik šaurās vietās, kur normāli tas šķistu neiespējami. Vislabāk iepirkties “ar acīm”, jo atšķirt, kas ir autentisks, bet kas brāķis, kas pērle, bet kas pakaļdarinājums bez zinoša vietējā gida būs pagrūti. To pašu argāna eļļu iespējams nopirkt uz katra souk stūra, bet pastāv iespēja ka tas būs nekvalitatīvs izstrādājums. Vislabāk to meklēt nelielajā veikaliņā Arganino rosīgajā Chrifa tirgū (15, souk Chrifa M 29 Sidi Abdelaziz). Ģimenes uzņēmums, kas tirgo tikai augstākās kvalitātes argāna izstrādājumus un uz vietas vienmēr sastopams dēls Valids, kas par ražošanas procesu (kas joprojām ir gadsimtiem nemainīgs – tikai ar rokām, nekā mehanizēta) izstāstīs no a līdz z. Un nebrīnieties, ja viņš uz brīdi atstās veikaliņu jūsu uzraudzībā, jo pašam uz brīdi jāizsteidzas uz tikšanos – šeit uzticība cilvēkiem ir pirmajā vietā.
Vēl vieta vieta, kur tik viegli iedomāties Senlorānu baudot atpūtas brīdi svelmainā pēcpusdienā, ir literārārā kafejnīcā Dar Cherifa (8 Derb Chorfa Lakhir), kas atrodas 15. gadsimtā celtā rijādā, vienā no medinas ielu labirintiem. Bez navigācijas atrast nav viegli, taču, kad beidzot nonākat pie senām koka durvīm un neticīgi pieklauvējat, aiz tām paveras paradīzes cienīga ainava. Bezgalskaists rijādas iekšpagalms ar patīkamu pavēni, putnu dziesmu un ziedu smaržas piepildīts. Šeit laiks pazūd, pat nemanat kā paskrien stundas un gribas te uzkavēties vēl – nesteidzīgi lasot kādu no mākslas grāmatām, kas izvietotas turpat pagalma grāmatplauktos, malkojot piparmētru tēju un iestiprinoties ar tradicionālajām marokāņu uzkodām.
Šis ir no tiem brīžiem, kad atkal Marrākeša pagriež savu skaisto sejas pusi, apliecinot, ka ja zinat kur meklēt, te iespējams uziet īstenās pērlēs. Cik vēl tādu slēpjas aiz vecuma zoba skartajām rijādu sienām? Noteikti simtiem, jo Marrākeša ir pilsēta, kur Tūkstoš un vienas nakts pasakas nav tikai mītiski stāsti, to aura slēpjas ik uz soļa, neglābjami ievelkot sevī un radot vēlmi šeit uzkavēties ilgāk un turpināt meklēt.
Atgriežoties pie saknēm
Tikai četrdesmit minūšu brauciena attālumā no Marrākešas atrodas Ourika ieleja, kuru ieskauj Atlasu kalnu masīvs. Mašīnai rāpjoties ceļa serpentīnā, kas ved aizvien augstāk cauri gadsimtiem seniem Āfrikas pamatiedzīvotāju berberu ciematiem, pārņem aizvien lielāka bijība pret daudzveidīgo un spītīgo Marokas dabu. Sarkanīgā, akmeņaina un sausā zeme mijas ar olīvu audzēm, citronkokiem, iekoptiem laukiem, kuros tekalē bagatīgi nokrauti ēzelīši. Vasarās šeit tempretūra regulāri pārsniedz 40 grādu atzīmi, bet pavasarī kalnu augstienēs sniegs nenokūst vēl ilgi. Galamērķis serpentīna braucienam ir Kasbah Bab Ourika (kasbahbabourika.com), naktsmītne no kuras paveras 360 grādu panorāma un apkārtējām kalnu korēm un ciematiem. Šeit dominē marokāņu labākās interjera tradīcijas, senatnei sastopoties ar mūsdienu prasībām, taču nezaudējot savu laika zoba skarto šarmu. Simtgadīgi paklāji, kārtīgi izsēdēti ādas krēsli, masīvkoka mēbeles, flīžu arabeskas, plašs iekšpagalms un nepatverami skaists dārzs, turklāt tas viss kalna korē kuru visu dienu apspīd saules gaisma. Kopā ar vietējo gidu vērtīga ir pastaiga līdz netālajām sāls ieguves vietām, kur kaltēšanai noklātie laukumi atgādina nebeidzamas baltu palagu rindas. Savukārt gājienā cauri ciematu labirintu līkloču rindām acīm paveras berberu ikdienas dzīve – pagalmos ganās lopi, bērni spārda sen gaisu izlaidušas bumbas, sievietes ietinušās hidžābos dodas ikdienas gaitās, bet vīri sasēduši pēcpusdienas pavēnī un dzer reibinoši stipru kafiju. Tuvojas ramadāns jeb gavēņa mēnesis, kas šogad iekritīs jūnijā. Tas nozīmē, ka jau pavisam drīz visi ticīgie gaišajā dienas laikā nedrīkstēs ne dzert, ne ēst – tad ielas kļūs kā izslaucītas un dzīvība atsāksies tikai pēc saulrieta.
Tuksneša oāzes klusums
Vieta ārpus laika. Kad apvidus auto līkumo arvien dziļāk Agafay tuksnešānajos pakalnos, kur reto zaļumu ar katru metru pārņem bezgalīga akmeņu un smilšu masa, sev uzdod jautājumu – vai tiešām šī ir laba doma? Taču tad aiz kārtējā akmeņainā uzkalna iznirst žilbinoši baltas auduma teltis – nekurienes vidū. Kā mirāža tuksneša klejotājiem, Scarabeo camp (scarabeocamp.com) ir unikāla naktsmītne, kura jau no pirmajiem mirkļiem ieskauj patvērumā no pulsējošā tuksneša karstuma. Vieta, kur elektrības vietā nakts tumsu izgaismo sveces, rokas jāmazgā lejot ūdeni no metāla krūkas, bet nakšņošana zem zvaigžņotās debess jumas notiek auduma teltī, kuru ik pa laikam sašūpo vējš. Bet vajadzība pēc modernām lietām pazūd ātri. Teju stindzinošais klusums, ko iztraucē tikai reta putna dziesma un vējš, liekot ieslīgt meditatīvā stāvoklī. Var dzirdēt savus sirdspukstus un mūsdienu skrējienā tas nozīmē daudz. Mēbeles, antīkie čemodāni, autentiskie aksesuāri – binokļi un fotoaparāti no pagājušā gadsimta, marokāņu lukturi, tas viss padara šo vietu gluži kā filmas uzņemšanas laukumu. Liekas, tulīt atskanēs režisora izsauciens “Uzņemts!”, jo tik grūti noticēt, ka tiešām šājā brīdī esmu šeit un šī vieta nav mirāža. No šīs filmas nekādā gadījumā negribas izkāpt. Scarabeo camp ir vieta, kur baudīt literatūru, ieklausīties sevī, esot prom no cilvilizācijas un ar to saistītajiem uztraukumiem. Apkalpojošais personāls ir rūpīgs, taču tik neuzkrītošs, ka dažbrīd pārņem sajūta, ka esat palikuši saujiņa ar pēdējiem cilvēkiem uz zemes. Ja pārņēm alkas pēc nedaudz civilizācijas, ir vērts doties pārgājienā gida pavadībā uz stundas attālumā esošo seno berberu ciematu – gājiens pa saules karsētajiem uzkalniem nav viegls, taču acīm paveras dramatiskas un iespaidīgas dabas ainavas, kuras iesēžas prātā gluži kā fotogrāfijas. Ciematā noteikti jāietur pusdienas vietējo mājoklī, izbaudot berberu viesmīlību un ļoti garšīgo ēdienu, kas būs pagatavots tadžinā. Kad patīkams nogurums ņem virsroku, atpakaļ nometnē vislabāk atgriezties jau kamieļu mugurās, izbaudot neparstās sajūtas pārvietojoties uz šiem senajiem tuksnešu sķērsotājiem.
Vakarā, kad bezgalīgajā debess klajumā iemirdzas spožas zvaigznes, ir tik labi lūkoties ugunskurā un turpināt klausīties klusumā. Aizmirstot par laikrādi, bet beidzot sadzirdot sevi.
Morocco, The Secret Arabesque
A kingdom in which modern days and centuries-old traditions coexist simultaneously, together, forming an almost magical aura that attracts travelers, making them come back again and again. From the bustling Marrakesh, following the Ourika valley at the foot of the majestic Atlas Mountains, to a camp in the desert – a journey through Morocco resembles a colourful and intricately woven carpet, in which true gems are hidden.
Inspiration Mecca
Marrakech is like a chest of secrets. You open it, have a look, and either you get burned, or hopelessly fall in love. When coming out onto the streets, such chaos takes places all around that at first you want to flee, and run back to your riad. A chaotic car stream, where drivers compete in a continuous honking and maneuvers without a speed limit, countless puffing motorcycles leaving behind a smelly exhaust tunnel, and then also the horse carts, interchanging with donkeys loaded with stuff… Marrakech is loud, at first it draws your breath away and inebriates the eyes with a richness of colours. As if checking whether you are strong and cunning enough to have earned the right to see the other side of its face – one which has broken countless hearts making you fall in love with it forever. With mysterious The Thousand and One Night tale gardens, architectural gems, the interior and exterior decors, which have been made by the best experts of the trade, an incredibly rich culture, which consists of both the primordial population Berber, Arabic and French colonial traditions. And the odours you encounter – eastern scents, from mint and cinnamon mixture to an intoxicatingly exotic argan oil. You just need to depart from Marrakech for it to immediately, just like a magnet, pull you back.
The city, which prior to arrival requires some homework – read books, listen to experienced travelers advice, step by step placing stopping points to not just touch this place superficially, but thoroughly, feeling its lure. Starting with the lodging – if you haphazardly book one of the riads, the total of which is a few hundred, it’s possible that instead of an oriental dream you will cause yourself headache and discomfort. For an authentic mood, from personal experience, I suggest Riad Goloboy (Derb Mbarek, Marrakech Maroc 40000, riadgoloboy.com) located in the relatively calmer Old Town district of Sidi Mimoun. Knock at an ancient door and you find yourself in a shelter from the heat, which invites you to fall into one of the oriental sofas and sip mint tea, watching the everyday scenes of the courtyard. In the evening on the riad roof garden, candles are lit, and when eating excellent Moroccan cuisine in the open air, the wind occasionally brings bustling sounds from the central Jemaa el-Fnaa market square. But in the early morning you are awoken by the Imam’s mesmerizing voice calling the faithful to prayer in the nearby Koutoubia mosque.
Following Saint Laurent
Marrakech has been, and is, a source of inspiration, which just like a magnet attracts creative spirits from all over the world. Start the day in the city with a visit to the cobalt blue Yves Saint Laurent villa, which is surrounded by the lush Majorelle Gardens. Already with the first steps, a meditative tranquility and feeling, as though you have entered the very middle of a true work of art, takes over. With the artist’s precision and virtuosity, they were once designed and tended to by the painter Jacques Majorelle and his son. If for even just a moment, it is best to take shelter in one of the pergolas and close your eyes, enjoying the fragrance and bird songs, water gurgling in the fountains – it is not hard to imagine why this place forever fell in the heart of Saint Laurent, providing inspiration for the virtuoso’s creations. Just like an oasis in an ocean of noise, the Majorelle gardens are a sort of haven that makes your heart tremble with joy from the greatness of beauty. Cobalt blue and lemon yellow colour expressions, an exotic plant collection, and walking paths, surrounded by bamboo groves, create a feeling as if a fairy tale were transformed into reality.
Tracing the imaginary footsteps of Saint Laurent, a path leads to the legendary La Mamounia hotel, whose location is known by every resident of the city. The genius used to come here to enjoy tea and not for him alone has this once magnificent luxury bohemian epicentre served as a permanent place of relaxation. La Mamounia has been Winston Churchill’s, Princess Caroline’s of Monaco, and other brilliant Marrakesh guests’ oasis. Nowadays, after the impressive Jacques Garcia entrusted facelift, the hotel leaves the impression of an eternal Queen, just now bohemia has been replaced with pure luxury and a relevant audience that is able and willing to pay for the legend’s name. Even if not staying here, it is definitely worth a stroll through La Mamounia’s impressive garden which is taken care of daily by more than 40 gardeners. It resembles a well-kept park where, with mathematical precision, thousands of diverse plants are cultivated.
After a refreshing mint tea, it is the right time to delve into the labyrinths of Marrakech markets or souq – it is a real adventure. At first you must break through a variety of mass production stalls, and only then the most interesting part begins, with numerous narrow streets where everything can be found – from spices to traditional babush shoes made on the spot. The feeling of being in the epicentre of all this could be compared to getting into an ant hill – everything around is constantly moving, the streams of people, the scents and smells, it is all accompanied by mopeds, passing through in such narrow places where it would normally seem impossible. It is best to shop “with your eyes”, because to distinguish between what is authentic, what a waste, what a pearl, what a fake without a knowledgeable local guide will be hard. The same argan oil can be bought in every corner of the souq, but there is a possibility that it will be of poor quality. Better look for it in the small shop Arganino in the bustling Chrifa market (15, souk Chrifa M Sidi Abdelaziz 29). A family-owned company that sells only the highest quality Argan products and their ever-present son Valid who will tell you, from a to z, about the manufacturing process (which has remained unchanged for centuries – only by hand, nothing mechanized). And don’t be surprised if he leaves the shop under your supervision for a while to rush to a meeting – here, trust in people is in first place.
Another place where it is so easy to imagine Saint Laurent enjoying a leisurely moment in a sultry afternoon is the literary cafe Dar Cherif (8 Derb Chorfa Lakhir), located in a riad built in the 15th century in one of the medina street mazes. Without navigation, it is not easy to find, but when you finally get to the old wooden doors and disbelievingly knock, a paradise worthy scenery opens up behind them. An amazingly beautiful riad courtyard with pleasant shade, filled with bird songs and flower scents. Here, time is lost, not noticing the hours pass, and you want to stay longer – taking time to read any of the art books which are located right there in the bookshelves of the yard, sipping mint tea, and rejuvenating with traditional Moroccan snacks.
This is one of those moments when Marrakech again shows its beautiful side, attesting that if you know where to look, real pearls can be found. How many more hide behind the riad walls affected by the ravages of time? Definitely hundreds, as Marrakech is a city where the Thousand and One Night Tales are not only mythical stories, their aura lies in every step, inevitably dragging into and creating a desire to stay here longer and continue looking.
Returning to the roots
Just a forty-minute drive from Marrakesh, the Ourika Valley is located, surrounded by the Atlas Mountains massif. When the car is climbing the serpentine road that leads ever higher through the centuries old African indigenous Berber villages, an ever bigger reverence of the diverse and stubborn nature of Morocco takes over. Reddish, rocky, and dry land interchange with olive groves, lemon trees, cultivated fields, where richly loaded donkeys are scampering around. In summers, the temperature regularly exceeds the 40 degree mark, but in spring the snow does not melt for a long time in the mountain highlands. The destination for the serpentine journey is Kasbah Bab Ourika (kasbahbabourika.com) accommodation, which offers a 360 degree panorama over the surrounding mountain ridges and villages.
Here, the best Moroccan interior traditions dominate the long past facing today’s demands, but without losing its timeworn charm. Hundred-year old carpets, thoroughly worn out by sitting leather chairs, solid wood furniture, tile arabesques, a spacious courtyard, and unimaginably beautiful garden, besides, it’s all on the mountain ridge which is covered by sun all day long. Together with a local guide, it’s a valuable walk to the nearby salt mining area where the salt-covered drying space reminds of endless rows of white sheets. In turn, during a walk through a maze of village zigzags, Berber daily life opens up – cattle graze in the backyards, children are kicking balls that have long lost their air, women wrapped in hijabs go on with their daily business, while men have sat down in the afternoon shade and drink dizzyingly strong coffee. Ramadan, the month of fasting, is approaching and falls in June this year. This means that very soon all of the faithful will not be allowed food nor drink during day light hours – the streets will become barren and life will resume only after sunset.
The silence of the desert’s oasis
A place outside of time. When the SUV winds ever deeper in the desert-like hills of Agafay, where rare green is overtaken with each metre by endless stone and sand, you ask yourself a question – is this really a good idea? But then after yet another rocky hill emerges dazzling white cloth tents – in the middle of nowhere. As a mirage for desert nomads, Scarabeo camp (scarabeocamp.com) is a unique accommodation, which, from the very first moments, is a haven from the pulsating desert heat. A place where instead of electricity, the dark of night is illuminated by candles, hands are washed by pouring water from a metal pitcher, while sleeping under the starry sky takes place in a cloth tent, which is occasionally rocked by the wind. But the need for modern conveniences disappears quickly. An almost chilling silence, disturbed only by a rare bird song or wind, forces a fall into a meditative state. You can hear your heartbeat, and in today’s rat race, that means a lot. Furniture, antique trunks, authentic accessories – binoculars and cameras from last century, Moroccan lamps, all of this makes this place almost like a movie set.
It seems that a director’s scream of “CUT!” will be heard in just a bit, because it is so hard to believe that at this very moment I am really here, and this place is not a mirage. You do not want to leave this movie. Scarabeo camp is a place to enjoy literature, listen to yourself, being away from civilization and all the concerns connected with it. The staff is attentive, but so inconspicuous that sometimes you get the feeling that you have been left with a handful of the last people on earth. If longing for a little civilization takes over, it is worth going for a guided one hour hike to ancient Berber village – the walk through the sun warmed hills is not easy, but dramatic and spectacular landscapes open for your eyes and sit in your mind just like photos. In the village, you should definitely have lunch in a local’s home, enjoying Berber hospitality and very delicious food that will be prepared in a tajine. When an enjoyable fatigue prevails, the best way to return to camp is on the back of a camel, enjoying the unusual feeling of getting around on these ancient desert walkers.
In the evening, when in the endless stretch of sky, bright stars blink, it is so good to look in the fire and continue listening to the silence. Forgetting about the timepiece, and finally hearing yourself.
Photos: Kristaps Karklins