Ievas Melgalves romānam Mēness teātris ir visas iespējas pamatīgi satricināt tās uzbūvētās ekspektācijas, ko sagaidām no vietējiem autoriem. Ja šī grāmata būtu teātra izrāde, tad tā izcili nospēlētu Ursulai le Gvinai raksturīgo spalvas pieskārienu un es kā skatītājs tam noticētu. Tēls, kas pārtop par citu tēlu un veikli aptin ap pirkstu kā skatītāju, tā citus lomas tēlotājus, tikai šajā gadījumā to izdara rakstniece.
Vai Mēness teātris ir sapnis, kas ietverts rāmī un ieguvis stāsta apveidus? Jo lasot šo darbu, mani nepameta sajūta, ka es esmu nokļuvusi kādā sapnī un kā klusa novērotāja sēžu malā un skatu to. Tas ir ļoti interesants, aizraujošs un biedējošs sapnis vienlaikus par pasauli, kura ir viens liels teātris un cilvēku dzīves kodols ir aktierspēle – no dzimšanas līdz nāvei. Tur ir dekorācijas, kas mainās atkarībā no seriāla, mīmi, kas mēmi rausta neredzamus pavedienus un regulē norises, un scenāristi, kas rada šīs dzīves un sagrauj tās. Tur ir šie cilvēki, kurus gribas sapurināt un kliegt tiem sejā, ka ārpus teātra taču ir jābūt citai, brīvai pasaulei un viņiem tikai jāziet no lomas, lai to ieraudzītu.
Šis ir spilgts sapnis. To lasot, brīžiem trūkst elpas, tāpat kā tajos sapņos, kad nesaproti, kur palicis skābeklis. Tas ierauj sevī un, lai kā gribētos no tā pamosties, tas nevar notikt līdz pat pēdējai lapaspusei, kura iespējams, sola atrisinājumu, bet visnotaļ pastāv arī iespēja, ka sapīšos dekorāciju burzmā vēl vairāk un tā arī neuzzināšu, kas tad ir ceļa galā. Un trakākais seko pēc pamošanās – šis stāsts kā ēna seko tev līdz, lai kurp tu ietu un ko darītu. Tu vienkārši nespēj nedomāt par to.
Sarkanais priekškars aizveras un es saucu: “Bravo!”. Bravo autorei par to, ka vietējo lasītāju tā spēj iemest šajā jaunajā teritorijā, kārtīgi samērcēt līdz pēdējai vīlītei un tad izcelt pēc skābekļa devas. Mēness teātris ir citāda grāmata. Līdz šermuļiem traucējoša un baisi skaista. Ar nospiedumiem.
Izdevējs: Zvaigzne ABC