Ja tu kādreiz dzīvē slīksti, tā teikt, sūdos līdz ausīm, tad man tagad ir ģeniāla recepte kā uz to visu paraudzīties no citas puses. No īstena optimista viedokļa. Jo, pardon, kas var būt sūdīgāks par faktu, ka esi palicis uz Marsa? Viens.
Tieši tā sākas stāsts par Marku Votniju, astronautu, ko Zemes iedzīvotāji un komandas biedri uzskata par mirušu. Neparedzēti sliktu laikapstākļu dēļ misijai “Arejs – 3” nākas evakuēties no Marsa, taču Marks cieš negadījumā, kurā pēc visiem Mērfija likuma pantiem viņam vajadzēja atdot galus. Bet viņš, paša vārdiem, ķedeli vis nenoliek, bet gan tiek līdz nometnei jeb Migai un aprēķina, ka labākajā gadījumā gaisa un pārtikas viņam pietiek apmēram četrsimt dienām. Tā ir labā ziņa. Sliktā – visi viņu uzskata par mirušu un Marsā, saprotamu iemeslu dēļ, cilvēki vis tik bieži neiegriežas, tātad viņam nav nekādu iespēju paziņot Zemei:
“Hei, es tomēr neesmu atstiepis kājas, lidojiet man pakaļ!”
Sūdīgi, vai ne? Bet redziet, Marks Votnijs nav no tiem, kas tapēc nokritīs ceļos, ļausies asaru Niagārai un lādēs faktu, ka kādreiz nolēmis kļūt par astronautu. Jo vispār viņš ir botāniķis, un jāsaka, viens sasodīti optimistisks botāniķis, kas izrēķina, ja vien viņš no pāris kartupeļiem spēs ievākt ražu, tad viņa dienas uz Marsa tik ātri vēl nebūs skaitītas. Kur viņš rauj kartupeļus? A, re kā – tie komandai savulaik iedoti līdz pilnīgi nepārstrādāti (atšķirībā no standarta astronautu uztura), lai visi tos kopā pagatavotu Pateicības dienā, tā veicinot saliedētību. Protams, klimats un attiecīgi viss pārējais uz Marsa krietni atšķiras no Zemes, tāpēc Markam nav cerību izveidot nelielu piemājas dārziņu – vienīgā iespēja ir radīt savu mini lauku Migas iekšienē. Uzmini, ar ko viņš plāno to mēslot?
Ak vai, kā man lasot šo grāmatu iepatikās Marks Votnijs! Ar viņu es būtu gatava iet ierakumos, ceļot apkārt pasaulei ar vienu mugursomu vai audzēt palmas. Jo lūk, šajā optimistā es saskatu sev radniecīgu dvēseli caur cauri! Man ļoti gribas ticēt, ka autors Endijs Vīrs (Andy Weir), radot Marka Votnija tēlu, iedvesmojies no kādas reālas personības. Es dodu galvu ķīlā – Votnija melnais humoriņš liks jums ik pa brīdim iesmieties skaļā balsī. Un tiešām, vai tad nav forši, ja pat pēc vislielākajām bezizejas situācijām, vari izsaukties – “Nu re, paliku dzīvs.”
Vispār ar šo grāmatu ir pavisam traki. Nu nevar viņu nolikt malā! Apzināti neskatījos ne filmu, ne lasīju citu atsaukmes – pašai gribējās nonākt līdz atrisinājumam un turēt īkšķus, ka viss beigsies labi. Un priecājos, ka man nepiemīt niķis lasot grāmatu, ieskatīties beigās – sirdsmieram. Nē, man patīk nonākt līdz grāmatas beigām tā, kā to iecerējis autors, šajā gadījumā – ar balderjāņu tējiņu rokās satraukto nervu nomierināšanai.
Atzīšos, man visādi matemātiski vienādojumi izsauc stāvas šausmas, bet te – lasot Marka aprēķinus izdzīvošanai, piemēram, idejas kā no hidrozīna iegūt ūdeni vai nepieciešāmā skābēkļa provizoriskos aprēķinus, pēķšņi tas viss sāka likties interesanti un aizraujoši. Pie sevis nosmējos, ja vien matemātikas skolotāja savulaik to visu būtu pasniegusi līdzīgi aizraujošā veidā, manas attiecības ar cipariem šodien būtu krietni draudzīgākas.
Pēc grāmatas izlasīšanas, steidzu meklēt informāciju par rakstnieku Endiju Vīru, jo ja vien šo darbu nav radījis astronauts, tad kas vēl? Bet nē, izradās kosmosa izpēte tiešām ir Endija aizraušanās no bērnu dienām. Bet viņam piemīt bailes lidot… Lai nu kā, pasaule, iespējams, zaudējusi labu astronautu, bet noteikti ieguvusi izcilu stāstītāju!
Lasiet Marsieti. Īpaši dienās, kad iet sūdīgi – smaids sejā parādīsies garantēti, jo tiešām – jūs taču šobrīd neatrodaties vienatnē uz Marsa, vai ne?
Izdevējs Zvaigzne ABC, no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova.