Rakstniecei Herbjorgai Vasmu piemīt spēja ar uzrakstītajiem vārdiem pieskarties lasītāja sirdij. Vārdus var salīdzināt ar jūras viļņiem, kas vētras bangās sitas pret krastu, pamazām atstādami tajā nospiedumus. Arī šis darbs iegraužas dziļi, tā līdz kaulam un nelaiž vaļā.
Jūrai šajā stāstā ir liela nozīme. Tā ir līdzās visām četrām paaudzēm, kuru dzīvesstāstiem var izsekot līdzi aizkustinošajā autobiogrāfiskajā darbā Simts gadi. No grāmatas vāka pretī raugās dažāda vecuma sievietes un fonā aiz viņām ir simboliskā jūra. Paaudze nomaina paaudzi, bet zilais spogulis nemainīgi uzklausa, baro, dod, atņem, priecē un sāpina. Tās viļņu skalošanos var sadzirdēt katrā no četriem dzīvesstāstiem un brīžiem gribas uz jūru dusmoties. Bet vai vērts? Herbjorga Vasmu droši vien pasmaidītu un teiktu – nav jēgas niknoties uz to, ko nevari ietekmēt.
Patiesībā, pabeidzot lasīt grāmatu, vajag vēlreiz atgriezties sākumā un pārlasīt pirmās četras lapaspuses. Tajās autore mēģina uzdot jautājumu – vai vispār cilvēks ir atmināma mīkla? Kāpēc no vienas ģimenes var nākt tik dažādas rakturu šķautnes? Vai iespējams piedot pāridarītājam? Un vēl vairāk – piedot vistuvākajam cilvēkam, kas izlicies nemānām to, kas tiek nodarīts viņa paša bērnam?
Bet varbūt rakstīšana Herbjorgai ir gluži kā jūras viļņu pieskāriens, kas ar katru nākamo šalti attīra un aizskalo sāpes. Kaunu. Neziņu. Viņa nebūt neapgalvo, ka savas mammas, vecmāmiņas un vecvecmāmiņas dzīvesstāstus pasniedz tieši tā, kā tie risinājušies. Bet drīzāk cenšas iejusties katras sievietes ādā, domāt ar viņas prātu un rīkoties tā, kā viņasprāt, rīkojas šāda rakstura cilvēki.
Kā gludus akmeņus, jūra izskalo dzīvesstāstus par sievietēm, kas ir stipras. Kuras sakožot zobus, laiž pasaulē piekto, sesto, septīto bērnu. Kuras reizēm ir izturīgākas par savām otrajām pusītēm – stipro dzimumu. Kuras dažkārt spiestas rīkoties pretēji savai sirdsapziņai.
Bet, kuras vienlaicīgi ir arī vājas. Kuras vēlas, lai viņas kāds sadzirdētu. Nolobītu virsējo, vēja appūsto čaulu un ieskatītos dvēselē. Kuras glabā noslēpumus un sapņo no tiem tikt atpestītas. Un, kuras apzināti dažākārt izvairās ieskatīties acīs patiesībai.
Ja šis nebūtu autobiogrāfisks vēstījums, tad Sims gadus gribētos dēvēt par aizkustinošu romānu. Taču fakts, ka autore atklāj savas bērnības atmiņas, kņudina pakrūtē un dažkārt liek sakāpt kaklā kamolam. Un domāt par to, cik neizsargāts šājā pasaulē ir mazs cilvēkbērns.
Simts gadi ir grāmata, kuras pēcgarša neatkāpsies vēl labu brīdi pēc izlasīšanas. Un sajūtu, ka šo darbu reiz noteikti pārlasīšu vēlreiz.
Izdevējs Zvaigzne ABC. No norvēģu valodas tulkojuši Raita Kozlovska un Guntis Ancens.