Atzīsimies, mēs taču katrs vismaz reizi esam iedomājušies par iespēju kādā jaukā dienā pamāt ardievas darbiem, pienākumiem, ikdienai un doties nezināmajā. Tālā ceļojumā, bez laika un plānu ierobežojuma. Iekāpt lidmašinā, aizlidot tur, kur lielāko daļu gada valda vasarīgs laiks un tad jau pamosties no rītiem ar to sajūtu, ka šodien var doties turp, kur acis rāda.
Kaspara Misiņa blogam sāku sekot tajā brīdī, kad viņš nolēma aizskriet līdz Siguldai. Jā, tieši tā – 5 stundās un 43 minūtēs viņs pieveica 47 kilometrus. Un tad jau pēc neilga laika Kaspara blogā bija lasāms arī saistošais Santjago ceļa apraksts, kura noslēgumā piedzīvoto vislabāk raksturo paša autora vārdi: “Es nestāstīšu par ceļa laikā izdomāto un apdomāto. Par to varam parunāties tāpat klātienē, ja kādam ir interese. Bet vienu gan es varu ieteikt ikvienam – tā atslēgties no ikdienas lietām un domām uz pāris nedēļām ir tiešām forši. …nesaņēmu nevienu zvanu vai īsziņu no citiem. Darba numurs man vienkārši bija izslēgts. Un nezināju arī neko par darbā notiekošo.”
Tad nu ar nepacietību gaidīju kāds tad būs nākamais Kaspara izaicinājums. Un, ziniet, sagaidīju ar! Pagājušogad rudens sākumā Twitter aizvien biežāk bija lasāmi ieraksti par viņa nākamo ieceri – uz nezināmu laiku doties ar velosipēdiem braucienā pa Indiju! Opā! Un nekāda plāna B – abi ar draudzeni atbrīvojās no Rīgas iedzīves, to pārdodot un atdāvinot. Katram soma un iepakots velosipēds – šada bagāža tiek likta lidmašīnā un ceļojums pretī nezināmajam ir sācies. Dzīve ir pagriezusies par par 180°!
Ir pagājuši vairāk nekā deviņi mēneši. Kaspars, Una un viņa brālis Viesturs ir nominušies vairākus tūkstošus kilometrus cauri Indijai, pabijuši Honkongā, Singapūrā un Taizemē (nu jau bez velosipēdiem), strādājuši brīvprātīgo darbu Malaizijā… Īsi sakot, daudzi piedzīvojumi aiz muguras un jauni vēl priekšā.
Ar īpašu aizrautību sagaidīju Kaspara rakstīto ceļojuma dienasgrāmatu, kas lasāma e-grāmatas formā – Karstā ziema. Virtuāli šķīru vaļa pirmo dienu…. un izlasīju visas 100 lpp teju vienā elpas vilcienā! Jo sajūta ir tāda, it kā jūs paši dotos ceļā – sajustu Deli kņadu, meklētu teltsvietu ceļa malā, pārdzīvotu kārtējo velosipēda riepas ķezu, grauztu cepumus, kad visu dienu neizdodas atrast nevienu vietu, kur ieturēt normālu maltīti… Teiksim tā, noderīga lasāmviela, lai izkāptu no savas komforta zonas. Uzķertu to fīlingu kāds ir tad, kad par spīti 35 grādu karstumam un šaurai viesnīcas istabiņai, tu pamosties un esi brīvs. Koncentrējies tikai uz to, cik kilometru jānobrauc, vai izdosies sasniegt nākamo pilsētu līdz ar saulrietu, vai kāds autobuss arī šoreiz nezidomās tevi nogrūst no ceļa.
Teksts skrien tikpat ātri, cik nomītie kilometri un beigās atduros pret to, ka labprāt lasītu turpinājumu šim neparastajam piedzīvojumam. Nepretenciozā dienasgrāmatas forma ļauj izbaudīt garo ceļu bez liekiem pārdzīvojumiem, nesatraucoties vai tik ar galvenajiem varoņiem nenotiks kas slikts. No sociālajiem tīkliem tāpat zinu, ka ar viņiem viss kartībā, tātad kaut kā līdz galamērķim ir aizkūlušies.
Re, izskatās ka arī līdz Latvijai tulīt nonāks lieliski laikapstākļi, tāpēc Karsto ziemu iesaku lasīt ārā, ērti iekārtojoties koka pavēni. Tas nekas, ja iekož kāds ods. Salīdzinot ar Indijas moskītu mākoņiem, tas tāds nieks vien ir, bet nesteidzīga zvilnēšana ar labu lasāmvielu iespējams pamudinās pārdomāt savus ceļojuma plānus. Kā rakstīts Kaspara grāmatas ievadā: ”No bailēm līdz piedzīvojumam ir tikai viens solis. Nebaidies!”
Vairāk fotogrāfiju no veloceļojuma pa Indiju iespējams apskatīt šeit.