Tajā agrajā svētdienas rītā, kad mazliet samiegojusies devos rīta skrējienā pa Londonas dienvidu pusi, vēl nenojautu, ka šī pilsēta, kurā esmu bijusi neskaitāmas reizes, mani tā pārsteigs. Viss sākās jau ar izvēlēto apmešanās vietu – urbāni moderno citizenM viesnīcu (20 Lavington St), kas ļauj sajusties kā pasaules pilsonim. Numuriņi, kas mazliet atgādina fantastikas filmās redzētos nākotnes mitekļus, veidoti tā, lai viesnīcas viesi tajos tikai nakšņotu, bet socializētos plašajā lobija zonā, kur ir arī bārs, restorāns un pilns ar omulīgiem dīvāniem. Un, kā izrādās – šis koncepts lieliski strādā.
Ko tas nozīmē skriešanas mīļotājiem? To, ka jums negribēsies pēc pamošanās stundām ilgi laiski vāļāties gultā, bet pēc iespējas enerģiskāk sākt dienu! Tātad – skriešanas apavi kājās un aidā!
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka ap pusastoņiem svētdienas rītā jau esmu pie sava iemīļotā Tate Modern muzeja, kas no citizenM atrodas teju precīzi viena kilometra attālumā. Ielas ir apbrīnojami tukšas un vējš dzenā pa vientulīgajiem trotuāriem tukšus ēdiena iepakojumus. Tate Modern rīta agrumā izskatās īpaši majestātiski, šķiet ēka izbauda īpašo klusumu, kuru jau pēc pāris stundām pārtrauks tūristu pūļi.
Nesen uzlēkušās saules stari apmirdz pretējo krastu un skrienot pāri Millennium tiltam, acu priekšā paveras neticama aina – uz tā nav neviena paša cilvēka! Kaut kas prātam neaptverams šai metropolei, kurā cilvēku nemitīgā virzība atgādina skudru pūzni. Bet šobrīd, šajā mirklī viss ir sastindzis apbrīnojamā mierā, kuru papildina tikai baložu dūdošana. Pirmoreiz es pilsētu redzu šādu – nesteidzīgu, tik trausli skaistu, it kā uz brīdi tā dalītu kādu noslēpumu tikai ar mani. Izņemu austiņas, jo skrienot gribas saplūst ar šo īpašo rīta burvību.
Apmetu apli ap Sv. Pāvila katedrāli, kuras apkārtne sastopu vien kaķi un policistu. Skrienot atpakaļ uz tilta pusi, kāds garāmgājējs smaidīdams sveicina un novēl labu skrējienu. Cik gan patīkams ir šāds cilvēcisks sveiciens, kura tik ļoti pietrūkst skrienot Rīgā! Sasmeļos šo sajūtu, kad gribas būt pieklājīgākai, smaidīgākai pret pilnīgi svešiem civēkiem. Jāsāk ar sevi un citi atbildēs ar to pašu, lai arī cik intravertas būtu mūsu latviešu dvēseles.
Atgriežoties atkal Benksaidas pusē, nogriežos pa kreisi. Šis maršruts ir sportotāju iecienīts un šeit sastopu pirmos skrējējus. Vienkārši ļaujos plūsmai un skrienu cauri arku labirintiem, iztēlē vizualizējot kā šis rūpnieciskais rajons izskatījās vēl pirms modernizācijas. Pavisam drīz, skatu paceļot augšup, pamanu Shard torni, kas atgādina startam sagatavotu raķeti.
Pagriežoties atpakaļceļam, nolemju noskriet garām Borough Market (8 Southwark St) tirdziņam. Tik interesanti redzēt kā pēc iepriešējā rīta dunas, šodien šeit apkārt viss vēl kluss un mierīgs, bez neviena paša cilvēka. Iepriekšējā dienā šeit izbaudot lielisku tirgus atmosfēru, šķita, ka burzmā varētu pazaudēties. Bet tagad – pilnīgs klusums, dzirdama tikai mana ātrā elpa un soļi skrienot.
Atgriežoties viesnīcā, mobilā telefona aplikācija rāda, ka nemanot pieveikti 6 km. Lielisks starts brīvdienu rītam, kas atkal sniedzis jaunas emocijas, skatot pilsētas mierīgo pusi. Ielas jau pamazām piepilda cilvēki un miera vibrācija pamāzām izplēn gaisā, paceļoties virs ēku jumtiem. Bet šī sajūta, ko izdevās noķert, saglabājas vēl ilgi, sniedzot kolosālu pacēluma sajūtu visas dienas garumā.
Un, Londona, šī mūžam mainīgā pilsēta, nākamajā rītā rādīs pavisam citu seju – naktī pār to būs brāzusies vētra, un vēl labu brīdi pilsētas skudrām būs izmisīgi jātur lietussargi un cepures, lai tās neiepūstu Temzā. Bet es? Es atkal velku kājās sporta apavus un dodos skriet. Sastopt vien pāris tādu pašu mazliet neprātigo kā es, kas šajās vēja brāzmās nolēmuši nepadoties. Ekstrēmākās sajūtas piedzīvojot uz tā paša Millennium tilta – vienubrīd man bija jāpieturas pie margām, jo šķita, ka tulīt mani aizpūtīs līdz ar vēju. Bet nekas, arī tas ir īpašs, neaizmirstams piedzīvojums. No skrējiena pārrodos pilnīgi slapja, bet laimīga.
Kas man kājās?
Jau otrajā ceļojumā somā lieku arī Reebok One Cushion modeli. Esmu pamanījusi, ka pat rītos, kad slinkums piezogas bīstami tuvu, motivāciju sniedz nekas cits, kā apavu košā krāsa, ko esmu iesaukusi par vizuālu vitamīnu. Dodoties skriet pēcvētras rītā, izdevās apavus pārbaudīt arī mazliet ekstremālākos laikapstākļos – lietū un spēcīgā vējā. Lai arī apavu virsma veidota no elpojoša materiāla, par pārlieku mitrumu no lietus sūdzēties nevarēju, līdz ar to secinu, ka ražotājs par slapjuma absorbāciju nemelo – tā tiešām ir laba. Iepriekš lasot atsauksmes, uzdūros faktam, ka konkrētais modelis slapjā laikā mēdzot slīdēt. Zole šoreiz sevi pierādīja no labākās puses, pat stiprā vējā novēroju labu saskari ar zemi un arī sakritušās rudens lapas neradīja “banāna mizas” efektu.
Faktiski vienīgā, sievišķīgā bēda ir par to, ka draņķīgā laikā apavi sasmērējas – īpaši labi tas redzams uz purngaliem. Jārēķinās, ka košā krāsa prasa rūpīgāku uz biežāku kopšanu nekā tumšas krāsas apavi. Bet tas nekādā gadījumā manu sajūsmu par šo modeli nav mazinājis, jo galveno mērķi apavi izpilda perfekti – skrienot, kājas tajos jūtas kā septītajās debesīs.