Roberta Galbraita (jeb Dž. K. Roulingas) ilgi gaidītais turpinājums detektīva Kormorana Straika piņķerīgajām izmeklēšanas gaitām ir klāt arī latviešu valodā – Baltā nāve veidolā.
Ja vien esat lasījuši iepriekšējos darbus, tad skaidrs, ka nav iespējams vienaldzīgi paiet garām jaunajai grāmatai. Tā nu sagaidījusi 5. augustu, kad tā nonāca pašmāju grāmatu plauktos, ar nepacietību ķēros klāt jaunākajai lasāmvielai. Kur nu ar nepacietību, drīzāk negausību – atzīšos, ka Kormorana tēls jau sen iekarojis simpātijas manā lasītājas sirdī. Klibojošais (kara laikā zaudēta puse kājas) izbijušais bokseris, kas vienmēr ir mazliet sabozies, bet kurš atmaigst pie pintes laba alus un kura dzinulis ir jauna izmeklējamā lieta – kā gan nejust simpātijas? Klāt pieliekam izcilu devu ar Londonas sajūtu, šoreiz ļaujot izstaigāt ne tikai jaunus pilsētas rajonus, bet arī parlamenta ēku, turklāt notikumiem norisinoties uz Londonas Olimpisko spēļu fona. Ārkārtīgi rūpīgi izstrādātais notikumu fons ir Galbraita absolūts trumpis, grāmata burtiski ievelk pilsētas ielās, angļu tradīcijās, kultūras un sociālajās peripētijās, katru reizi šī detektīvsērija liek kārtīgi iedarbināt iztēli un es ar prieku tai ļaujos.
Šoreiz grāmata nesākas ar jaunu lietu, bet gan Kormorana partneres Robinas kāzām (iepriekšējā grāmatā droši ne es viena vien turēju īkšķus, lai Robinas un Metjū kāzas nenotiktu), kuras detektīvam nav patīkamākas par zobu sāpēm (jau trīs grāmatu garumā abu starpā dzirksteļo emocijas). Kormorans ir savā elementā – sadrūmis, izceļas uz apkārtējā fona un kā vienmēr, nekad neļaujot pārkāpt pāri pašlepnumam (lasi – atzīties savās jūtās). Skaidrs, ka lasītāju sagaida attiecību intriga arī šīs grāmatas garumā.
Bet nu kas gan tas būtu par detektīvromānu, ja ne noslēpumains notikums, kas gluži kā domino kauliņu rinda sagāžoties aizved no viena notikuma pie otra. Kad detektīva birojā ierodas noskrandušais un manāmi psihiski nelīdzsvarotais Billijs, lai lūgtu palīdzību, ir skaidrs, ka nākamās vairāk nekā 600 lpp būs nemiera un intrigas pilnas. Puisis apgalvo, ka bērnībā redzējis kā tiek nožņaugts un aprakts bērns, taču nevar nosaukt ne slepkavas vārdu, ne kādas citas konkrētākas detaļas. Lai arī visticamāk tās ir tikai Billija iedomas, Straikam neliek mieru vārdi: “Bet jūs varētu rakt. Jūs varētu aiziet. Jā, viņi to nožņaudza.”
Dž. K. Roulinga pēcvārdā atzīst, ka tieši Baltā nāve ir viena no grāmatām, ko nācies rakstīt visgrūtāk (bet reizē ir viena no vismīļākajām). Lasot to var just, jo šoreiz iesaistīti ārkārtīgi daudz personāžu, kuru saistībai vienam ar otru izsekot patiesībā ir diezgan pagrūti – tikai noslēgumā viss saslēdzas vienotā notikumu ķēdē. Pabeidzot pēdējo lapaspusi, ir tāda sajūta, it kā pāri galvai būtu nogāzusies notikumu lavīna un patiesībā prasās grāmatu pārlasīt, lai saprastu kāpēc tā un ne citādi viss atrisinās. Personāžu varbūt tiešām ir mazliet par daudz, bet no otras puses – autore tos rada ārkārtīgi spilgtus, līdz ar to vienmēr ar baudu iztēlojos kā tie izskatītos reālajā dzīvē. Mazliet jau apnikušas Robinas un Metjū attiecību peripētijas un lai nesabojātu citiem lasīšanas prieku, pačukstēšu tikai, ka beidzot šajā lauciņā risināsies izšķiroši notikumi (mazliet gan banāli, jo, piedodiet, nepamanīt Metjū uzvedības izmaiņas, turklāt vēl pašai esot labai detektīvei…khm). Bet visādi citādi, Baltā nāve kā sērijas turpinājums sniedz to, ko sagaidu – samudžinātu notikumu sēriju, noziegumu, āķīgu izmeklēšanu un labu atrisinājumu. Tāpēc noteikti ar ne mazāku interesi gaidīšu nākamo precīzo trāpijumu mērķī jeb sērijas turpinājumu.
Izdevējs – Zvaigzne ABC, no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice