Ne visai bieži ar grāmatu man bijušas tādas attiecības, ka esmu to nolikusi malā vairākas reizes. Ar domu – ja nelasās, tad nelasās. Tomēr intereses vēlniņš turpināja skubināt, bet ja nu tomēr?
Nepārprotiet, Elenas Ferrantes grāmata Brīnišķīgā draudzene man nešķita slikta. Vienkārši, uzsākot lasīt, stāsts nedevās rokās. Ik pēc pāris lapaspusēm zaudēju uzmanību tēlu daudzumā un uzvedībā, pašas domām aizceļojot citā virzienā. Tikai gruzdošā doma, kāpēc gan teju visā lasītāju vidē valda liela sajūsma par šo grāmatu, man nelika mieru – kas ir tās kodols, kas piesaista un liek nākamo tetraloģijas turpinājumu gaidīt ar nemierīgu sirdi? Tā nu es marinējos, mocījos līdz apmēram 200. lapaspusei, kur ar mani un stāstu notika klikšķis. Pēkšņi vairs nevarēju no grāmatas atrauties un burtiski vienā elpas vilcienā izlasīju to līdz beigām.
Brīnišķīgā draudzene centrā ir Elenas un Lilas dzīvesstāsti. Divas bērnības draudzenes, kas mīt trūcīgā Neapoles rajonā, vieno īpašas draudzības saites. Stāstam lasītājs seko ar Elenas acīm, iejūtoties meitenes domu pasaulē, uzlūkojot labāko draudzeni Lilu ar bērna, vēlāk pusaudzes acīm. Lila ir skaista, gudra, apburoša, bet tāpāt kā Elena, pakļauta trūkumam, neiecietīgu vecāku audzināšanas metodēm, apkārtējo bērnu kauslībai un intrigām. Abas meitenes turas kopā, gan sētā, gan skolā, turklāt viņas vieno kopīga aizraušanās – lasīšana. Pieaugot, iezīmējas abu nevienlīdzīgais stāvoklis – skaistule, apdāvinātā Lila ir spiesta pamest mācības, bet Elena, cīnoties ar saviem izskata kompleksiem, tomēr turpina izglītošanos un mācībās kļūst aizvien spēcīgāka. Aiza starp abām meitenēm izplešas, tomēr ik pa brīdim draudzības saites starp abām kā magnēts atkal meitenes pievelk kopā. Nojaušams, ka arī turpmāk abas spēlēs lielu lomu viena otras dzīvē.
Apkārt Lilas un Elenes ikdienas dzīvei, mutuļo radinieku, kaimiņu, draugu kaislības, kas sākumā savijas ciešā kamolā. Te ir sens ģimeņu naids, greizsirdības scēnas, kautiņi, cīņa par izrāpšanos no nabadzības bedres, kāzas un bēres, skaudība – liekot lasītājam sajusties teju kā nokļūstot itāļu gangsteru filmu ainās. Tieši šīs savstarpējās tēlu peripētijas arī laikam man neļāva sākumā grāmatu atkost, to balsis saplūda kopīgā murdoņā, mazliet garlaikojot un negribīgi liekot šķetināt ciltskokus, lai saprastu kāpēc konkrētais personāžs naidojas ar to un to.
Taču tad tiešām notika klikšķis, viss nostājās savā vietā un intriģējošais fināls tagad man ar nepacietību liek meklēt rokā nākamos stasta turpinājumus – otrā grāmata ar nosaukumu Jaunais uzvārds nupat iznākusi latviešu valodā. Ķeros klāt lasīšanai!
Izdevējs Zvaigzne ABC, tulkojusi Dace Meiere.