Iedomājieties plauktus – pilnus ar tikko no krāsns izņemtām smalkmaizītēm, saulainiem baltmaizes kukuļiem un krāšņām tortēm. Vai jūtat piparkūku smaržu, kas kņudina pakrūti ar Ziemassvētku sajūtu? Un garšvielas! Tās ir it visur – noslēpumainais kanēlis, saldais kakao, austrumnieciskais kardamons… Nešpetnās magones, kas nekaunīgi ieķeras zobu starpās, pūdercukura glazūra, kas pielīp lūpu kaktiņiem, upeņu ievārījums, kas iekrāso mēli. Maiznīca iemieso pasauli, kura saistās ar bērnišķīgu kārdinājumu iekosties un nogaršot visus gardumus pēc kārtas. Grāmata Maiznieka meita ir gluži kā saldi rūgtena maize – stāsts dāvā teju sagaršojamus prieka mirkļus, bet trauslā garoza slēpj sevī aizkustinošu pierādījumu tam, ka sirsbalss runā skaļāk par prāta rāmjiem.
Elsijas bērnība tik tiešām paiet šajā smaržas un garšas mekā – vecākiem piederošajā maiznīcā. Tomēr laimi ar zaru slotas nesaudzību aizslauka karš, kas klauvē pie maiznīcas aizvien uzstājīgāk. Pienapuikas nacistu uniformās, Fīrera visuresošais skatiens, sarūkošās izejvielu devas – tas viss it kā Tēvzemes labā. Elsijas ģimene cenšas būt paraugpilsoņi, nekurnot cepjot maizi no tā, kas ir pieejams. Heizela, Elsijas māsa, pat iesaistījusies Lebensborn programmā, dāvājot dzimtenei burvīgus āriešu mazuļus. Savukārt pašai Elsijai nepārprotami uzmanību izrāda virsnieks Jozefs, uzaicinot viņu uz nacistu balli. Tā aizsāk notikumu virkni, kas uz visiem laikiem izmaina meitenes dzīvi – vakara noslēgumā pie maiznīcas durvīm viņa atrod ebreju puisēnu, kurš izbēdzis no ieslodzījuma. Būdama esesieša līgava, viņa tomēr nolemj klausīt cilvēcības balsij un paslēpj puiku pie sevis mājās.
Maiznieka meita sākumā ielasās sadrumstaloti, jo kukulītis ir sadalīts vairākās sķēlēs jeb dzīvesstāstos. Te ir Rēba – žurnāliste, kas ieradusies intervēt nu jau teju astoņdesmit gadu slieksni sasniegušo Elsiju rakstam par vāciešu Ziemassvētku svinēšanas tradīcijām. Te ir Robijs, Rēbas līgavainis, kas nav pārliecināts ne par saderinātās mīlestību, ne sava darba patieso uzdevumu – vai darbs robežpatruļā pašam esot imigrantu dēlam, ir pateicība jaunajai dzimtenei vai nodevība pret veco. Un tad ir Elsijas dzīvesstāsts, kas atklājas paralēli notikumiem mūsdienās. Lasītājs ceļo laikā – vienā nodaļā dodoties uz 1945. gada notikumiem Vācijā, citā savukārt sekojot nelegālo robežu šķērsotāju tvārstīšanai mūsdienās. Sākumā likās, ka šajā maizē iejauktas par daudz sastāvdaļu un atsevišķu tēlu dzīvesstāstos varētu arī neizplūst. Bet rakstniece tomēr spēj attaisnot šo bagatīgo recepti un vairāk jau uz grāmatas otru pusi stāsti savijas loģiskā vienumā. Gluži kā pīnes kliņģerī- viena otru šķērsojot.
Šis ir stāsts par to, kā nejaušas satikšanās var mainīt cilvēka dzīvi visnegaidītakajā virzienā. Elsijas un ēbreja zēna. Rēbas un Elsijas daudzus gadus vēlāk. Liekot uzdot jautājumu – vai tas ir liktenis, laimīga sagadīšanās vai varbūt tas viss sākās… ar tikko ceptu maizi?
Izdevniecība Jumava.