Ikviens no mums meklē mīlestības sajūtu, ko franču rakstniecei Žanīnai Buasārai tik kodolīgi izdevies izteikt divos vārdos – Ģimenes gars. Sajūtu, kuru tik grūti aprakstīt, bet, kas līdzvērtīga mieram, labsajūtai un kas, manuprāt, smaržo pēc ceptas ābolmaizes svētdienu rudens vakaros.
Ik gadu, pienākot rudenim, man skatiens aizklīst grāmatplauktā noteiktā vietā. Tur stāv sešas vienas sērijas grāmatas – Ģimenes gars; Es – Polīna; Bernadetas nākotne; Klēra un laime; Sesila meklē sevi; Sesila un viņas mīlestība. Man vienmēr gribas pasmaidīt par sevi, jo šīs grāmatas zinu no galvas. Pirmoreiz tās manās rokās nonāca 1996. gadā, kad tētis man tās atnesa no kāda grāmatu tirdziņa. Nejauši, bet nez kāpēc, viņš bija nodomājis, ka man šīs grāmatas varētu patikt. Paldies, mīļo tēt, jo tās kļuva par man tuvākajām grāmatām uz pasaules!
Ir neiespējami pateikt, kāpēc kāda grāmata kļūst tev tik saistoša, ka vienkārši nespēj iedomāties, ka to varētu nepaņemt rokās n -to reizi un neiegrimt tajā atkal un atkal, uzķerot TO sajūtu. Nezinu, kā tur ar tam ābola pusītēm, bet varbūt mums katram ir arī kāda īpaša, priekš mums uzrakstīta lasāmviela, kas vienkārši perfekti sader ar mūsu būtību un sakļaujas kā divas ābola daļas?
Ģimenes gars stāsta par Moro ģimeni, kas mīt netālu no Parīzes, savā miera ostā – Lamaretā. Mājā, kura ir šīs ģimenes sirds, pavērums, sargs. Vieta, kurā ieaug spēcīgas saknes. Doktoram Moro un viņa sievai ir četras meitas – Klēra, Bernadeta, Polīna un pastarīte Sesila. Vecākā Klēra, dēvēta arī par Princesi, pēc skolas beigšanas tā arī nav izlēmusi, kam veltīt sevi nākotnei, tāpēc vienkārši bauda laisku ikdienu. Bernadeta, kuru dažreiz gribas dēvēt par Bernāru, pīpē pīpi un vairāk par visu uz pasaules mīl zirgus. Sesila, saukta arī par Sodību, pamanās vienmēr uzkrist visiem uz nerviem, taču viņā ir kāda svarīga īpašība – taisnīgums, tāpēc viņa ir gatava darīt jebko, lai aizstāvētu vājākos. Un ceturtā, Polīna – mazliet sevī apmaldījusies būtne, kas vairāk par visu vēlas rakstīt un vēlreiz rakstīt. Tieši caur viņas skatpunktu iespējams iepazīt Moro ģimeni pirmajās četrās grāmatās. Savukārt divas noslēguma grāmatās Moro dzīve skatīta Sesilas acīm.
Ģimenes gara stāstā nozīme ir katrai detaļai. Dārzam, kuru es tik bieži izstaigāju kopā ar Polīnu. Zirgam Žermēnam, kura elpu ikreiz sajūtu uz sava vaiga līdz ar Bernadetu. Mūzikai, kuru klausos līdz ar Klēru un neskaitamajām neveiklajām situācijām, kurās iekuļas Sesila. Celiņa akmeņu čarkstoņai, kas rodas, doktoram Moro pārrodoties mājās pēc nogurdinošas darba dienas. Francijas pussalai Bretaņai, kurā arī es sajutu jūras spēku un šķietamu jūras sāli uz lūpām. Kamīnam, kas vienmēr tiek iekurts vakaros un pie kura pulcējas visa ģimene. Ķiplokiem, bez kuriem ēdiens nav dēvējams par operu. Burvīgajam kaimiņam Visavisumā, kurš vietā un nevietā lieto šos vārdus. Uāzai, kuras ūdeņi plūst garām Lamaretai. Visam, kas veido ģimenes garu.
Laikam jau Polīna mazliet esmu es. Tāpat kā viņai, man vienmēr bijis svarīgi sajust mieru. Mieru, ko veido harmonija, kas pārtop laimē. Sajust mīlošu cilvēku tuvumu. Naksnīgā parkā vērot, kā lēni krīt sniegpārslas. Skaitīt ugunis, kas iedegas mājokļos iestājoties mijkrēslim. Dažkārt ieslīgt neizskaidrojamā melanholijā un patverties sapņos. Riskēt, ieskriet ar pieri sienā un nostaļģiski pieķerties lietām. Bet ļoti mīlēt šo pasauli, tās smaržas un neprātīgo skaistumu. Un, rakstīt, protams. Ak, jā – mums abām ir brūnas acis, varbūt tāpēc uz pasauli skatāmies mazliet līdzīgi?
Šīs grāmatas nav iespējams nopirkt grāmatnīcās, jo tās nav piedzīvojušas atkārtotu metienu. Pirmajām grāmatām no pārāk biežas lasīšanas ar laiku lapaspuses vienkārši izkrita ārā no vāciņiem. Tad nu samedīju tās lietotu grāmatu portālā www.ibook.lv.
Rudens ir klāt. Tas ir Ģimenes gara laiks.