Jau trešā ar gastronomiju saistītā grāmata šovasar! Ko lai saka, laikam man ļoti tīk garšīgs ēdiens un maltīti vienmēr uztveru kā mazus svētkus. Un, ja manas garšas kārpiņas sākuma pakārdina ar Indijas bagātīgās kulinārijas daudzveidību un tālāk aizved gastronomiskā augstās virtuves ceļojumā pa Franciju… es vienkārši nespēju atturēties no grāmatas Simt soļu ceļojums izlasīšanas.
Nepārprotiet, nav tā, ka paralēli grāmatas lasīšanai negausīgi ēdu. Mana pieeja ir šāda – pēc “garšīgas” grāmatas izlasīšanas pagatavoju tematisku maltīti. Šajā gadījumā, kad galvenais varonis nāk no Indijas un liela daļa grāmatas burtiski mutuļo no vilinošiem un garšvielām bagātīgiem ēdienu nosaukumiem – tādiem kā bhelpuri, jalebi, papadan, ar prieku atklāju grāmatai pievienoto grāmatzīmi, kur atrodamas Mārtiņa Sirmā un Ērika Dreibanta receptes diviem ēdieniem – Indijas un Francijas gaumē. Laša tikka izklausās dievīgi labi!
Bet par ko tad ir stāsts? Par talantīgu indiešu izcelsmes zēnu Hasanu Hadži, kam mīlestība uz kulināriju ielikta jau šūpulī. Lasītājs tiek aizvests cauri savdabīgam dzīvesstāstam, kur katru posmu pavada noteiktas ēdiena smaržas. Sākot no zēna vecuma, kad Hasans savu ziņkārīgo degunu bāž kadai traukā un lūkojas, kā tur burbuļo ēdiens tēva nelielajā restorānā. Saasinoties politiskajai situācijai, Hadži ģimene no Bombejas pārvācas un Londonu, taču neatraduši laimi tur, dodas gastronomijas piedzīvojumā cauri Francijai. Un tad, salūztot mašīnai nelielā Limjēras ciemata ieliņā, viņi atklāj vietu, kur iespējams nākotnē atvērt savu restorānu. Indijas virtuve Francijas laukos! Turklāt ielas pretējā pusē, gluži kā simtgadīgs ozols, savas saknes jau gadiem ilgi pleš īstens Francijas kulinārijas paraugrestorāns La Saule Pleureur, kuru pārvalda Malorī kundze. Tieši starp šim divām restorānu “dzirnavām” sākas Hasana pavāra karjera, kas nākotne aizved viņu līdz pat trīs Mišelina zvaigznēm.
Lai jūs nesamulsina grāmatas holivudiskais vāka noformējums, kas ir identisks filmai, kura jau no 15. augusta būs skatāma arī Latvijā. Arī man šis vāks sākumā traucēja atbrīvoties no klišejām, jo it kā jau pasaka priekšā sižeta līniju – divi konkurējoši restorāni, valdonīga franču kundze priekšplānā un slepens mīlasstāsts starp diviem balodīšiem. Jā, mazākās proporcijās tas viss grāmatā arī ir, taču patiesībā stāsts ir daudz nopietnāks un daudzpusīgāks par šo klišejisko bildi. Stāstā neatradīsiet le grand amour, jo Hasana lielākā mīlestība ir viņa talanta izpaušana – gatavojot radīt svētkus citiem. Simt soļu ceļojums ļauj ieskatīties restorānu aizkulisēs un ne tikai burtiski sasmaržot ēdienu, bet arī just smagumu kāds patiesība gulst uz šefpavāru pleciem.
Grāmatas sižets neaizrauj elpu, īpaši, ja meklējat dramatiskus pavērsienus vai mīlestības peripētijas, drīzāk tā ir kā vienmērīgs stāstījums, kurā savijas gan humors, gan traģiskas notis. Tā nelasās ātri, drīzāk to vēlams izgaršot pa nelieliem gabaliņiem. Beigas… man pietrūka klasiska noslēguma, kad autors tomēr atklāj lasītājam galvenā varoņa tālāko dzīves ritējumu. To, ka izlasīta stāsta pēdējā lapaspuse, sapratu tikai tad, kad nākamajā atdūros pie pateicībām, kuras autors velta cilvēkiem, kas palīdzējuši grāmatas tapšanā. Bet te jau atkal var pieiet grāmatu pasaules burvībai no otras puses – mēs katrs pats varam iztēloties stāsta turpinājumu. Manējā laikam Hasans atgrieztos pie Indijas virtuves pamatiem un ar nogurušu smaidu sejā pēc darbīgas dienas mielotos ar machli ka salan. Zivs un karija smarža viņam tik ļoti atgādinatu par mājām.
Izdevniecība BaibaBooks, tulkojusi Ilze Burnovska