Ne velti par Vizmas Belševicas daiļradi esmu lasījusi izteicienu, ka viņas rakstīto obligāti būtu vēlams lasīt ikvienam, kas jaunības stulbumā metas rakstīt pats. Personīgi man, lasot Belševicu, vai tā būtu dzeja vai “Bille”, sirdī ir balta skaudība un apbrīna par viņas spēju pastiept rakstnieka spalvu visumā un nocelt no zvaignēm skaistākos, interesantākos un labskanīgākos vārdus. Viņas vārdu spēlēs gribas iegrimt kā aicinošā jūrā un šūpoties viļņos, pāršķirot jaunu lapaspusi.
Ja rakstniece raksta par bērnību, tad tā būs caur bērna sirdi izteikta. Godīga, piedzīvojumiem pilna, skarbiem un brīnumainiem atgadījumiem pildīta. Viņas dzejas saprašanai nepieciešams sirds rūdijums, bet tā gluži kā elektrības trieciens iesper visnegaidītākajā brīdi un tu saproti – noticis klikšķis, plīvurs no acīm nokritis.
Sērijas “Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas” trešā grāmata ļauj ielūkoties rakstnieces dienasgrāmatā, pierakstos no 1947. līdz 1960. gadam. Ārkārtīgi sensitīvs laiks jaunam prātam, Oktobra revolūcijas 30. gadadiena, mēnešu plānus apzinīgie rūpnīcu strādnieki pārpilda par 150 procentiem, tālumā vīd sapnis par ideālo pasauli, ko visiem izdosies uzcelt kopīgiem spēkiem. 1947. gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne” parādās pirmā rakstnieces publikācija – dzejolis “Zemes atmoda”. 1958. gadā V. Belševica tiek uzņemta Latvijas Padomju rakstnieku savienībā.
Atšķiru Vizmas dienasgrāmatu un man pretī steidz laikmeta nospiedumi. Sākotnēji mazliet tā kā rozā brilles uz pastāvošo režīmu, bet kā atzīmē izdevuma sastādītājs Jānis Elsbergs: “Interesanti, kā gadu no gada mazinās komjaunietiskais naivums skatījumā uz to”. Toties teju katrā teikumā ir kāda pērle, ko lasītājs vārdu pa vardam var izzvejot, saelpot, sajust. “Jauki vizināties ar velosipēdu pa Meža parku. Vēsais vakara gaiss pilns priežu elpas. Ugunis vasarnīcu logos. Ezers. Atkal mežs.”
Izrāvumi no ikdienas, it kā sīkumi, taču tieši caur dienasgrāmatu var nojaust to mistisko aku, kur Belševica smeļas iedvesmu daiļradei. Tie ir atsevišķi izrakstīti jaunatklāti vārdi, humoristiski izteikumi, dzīves nejaušības, pacietīgi novērojumi par laika upes plūdumu. Brīžam rakstniece kā ieroci izmanto humoru – gan to bērnišķīgo, šķietami naivo, gan kārtīgi melno, kas kā tablete mazliet izšķīdina sabiezējušās krāsas. “Petrs prasa: “Kāpēc tu vienmēr tik ironiski smaidi?” Viņš nezin, ka visironiskāk es smaidu tad, kad gribas raudāt. “
Aka ir dziļa, tumša. Cik daudz spēka tā izsmeļ no rakstnieka? Šī dienasgrāmata un pierakstu burtnīcas ļauj pavērt nelielu spraugu uz Belševicas dvēseles pasauli un mēģināt šķetināt talanta noslēpumu. Vairākkārt nominēta Nobela prēmijai literatūrā, V. Belševica nekad sevī neapdzēsa zemdegu gailes. Šī gruzdēšana liek meklēt vārdus, lūkoties dziļāk, atkailināties, atdot sevi visu. Nekad neuzskatīt to par talantu, bet kā pienākumu būt par kanālu starp ra(i)dītāju un lasītāju.
Izdevējs – Mansards.