Šī nelielā grāmatiņa, kuras izlasīšana neprasa ilgāk par dienu, ir kolosāls pārsteigums. Stāsts par jauniešu romānos tik izplatīto tēmu – kā ir būt izstumtajam savējo vidū, šoreiz pavērsts negaidītā gaisotnē, liekot uzdot jautājumu, kāpēc galvenā varone Melinda vispār nokļuvusi persona non grata statusā.
Jo, ziniet ko? Melinda ir ļoti forša! Humora izjūta, kas piemīt šai meitenei, apbur lasītāju jau no pirmajām lapaspusēm. Viņas trāpīgie salīdzinājumi par skolotājiem, mācību priekšmetiem un klasesbiedriem dažbrīd man lika no sirds smieties skaļā balsī. Protams, iepazīstot stāstu aizvien vairāk, jūtams, ka šis neparastais humors īstenība ir sava veida aizsardzība, lai novirzītu domas no biedējošajām atmiņām, kuras gribas noslēpt dziļākajos dvēseles nostūros. Jo tieši šī noslēpumainā notikuma dēļ Melinda tagad ir izstumtā – ar viņu vairs nerunā ilggadējās draudzenes, ar aizdomām skatās teju ikviens skolas skolnieks, bet atzīmes slīd uz leju ar gaismas cienīgu ātrumu. Viņa nevar/ nespēj nevienam paskaidrot, kāpēc toreiz ballītē izsauca policiju, kas daudziem sagādāja pamatīgas nepatikšānas. Viņa ir tā trakā, jocīgā, dīvainā lūzere…
Tāpēc viņa runā aizvien mazāk. Skolā tāpat ar viņu neviens negrib sveicināties, par draudzēšanos nemaz nerunājot. Mājās vecāki ir pārāk aizņemti ar savām ikdienas problēmām, lai pamanītu, ka meiteni jau labu laiku kaut kas pamatīgi nomāc. Melindai izteikties kļūst arvien grūtāk, tāpēc skolā problēmas samilzt tikai lielākas. Vienīgais glābiņš ir mākslas nodarbības, kuru pasniedzējs pamana klusajā meitenē paslēptu talantu. Viņš mērķttiecīgi uzdod Melindai atkal un atkal pārzīmēt koku (- pievērsiet uzmanību grāmatas noformējumam!), līdz viņai pašai būs sajūta, ka darbam nekas netrūkst. Bet viņa vislabprātāk paslēpjas nejauši uzietā kambarī, kas kļūst par viņas patvērumu vissliktākajos brīžos.
Rakstniecei Lorijai Holsai Andersonei nelielajā stāstā Runāt izdevies notvert skaidru un svarīgu esenci – par skarbajiem pusaudžu gadu izdzīvošanas likumiem, ko pieaugot, daudzi aizmirst. Jo nekad vēlāk dzīvē savējo vērtējums (draudzība, cieņa, atbalsts) neiespaido tik ļoti, kā pusaudža vecumā. Daudziem vidusskola kļūst par īstiem izdzīvošanas džungļiem, kad aizsargajoties izdodas uzaudzēt tik biezu ādu, ka vēlāk dzīvē šis mulsums un nepārliecinātība jāloba nost gadiem – kārtu pa kārtiņai. Melindas tēls vēlreiz atgādina vienkāršo patiesību – neviens labpratīgi neklusē. Tam ir kāds nopietns pamats, nereti pat šaušminošs. Un, tikai laikā sniegta palīdzība var izglābt sevī apmaldījušos dvēseli.
P.s Noteikti tuvākajā laikā noskatīšos arī pēc romāna motīviem 2004. gadā uzņemto filmu Speak ar Kristenu Stjuarti galvenajā lomā.
Izdevējs Zvaigzne ABC