Modinātājs zvana nežēlīgajos 7.30. Kā gribas vēl pasnaust, bet nevar – astoņos mūs jau gaidīs brokastis. Piespiežu sevi ieiet uzmundrinošā dušā un tad jau pēc apģērbšanās seko izaicinošākais mirklis – atkal iekāpt pārgājiena zābakos. “Auuuuu,” teju iegaudojos kā vilks. Potītes smeldz kā trakas un sapņo par vieglajām skriešanas kediņām. Bet nekā nebija, tās izmirktu vienā mirklī un kājas nosaltu kā prusakam. Piespiežu sevi paspert pāris solīšus un kļūs jau labāk.
Otrā diena – 30 km
Dodamies uz lielo māju brokastīs. Smaržo pēc kafijas, omletes un maizītēm. Kamīnā kuras uguns un visi iegrimuši nelielās pārdomās par šo dienu. Mārtiņš uzmundrina ar ceļojuma stāstiem un īsi pēc desmitiem visi ņipri dodas jaunajā izaicinājumā. Šodien maršruts vedīs pamatā gar piekrasti un pirmais mērķis ir sasniegt 16 km attālo Kolkas ragu.
Pirmie kilometri paiet vieglā eiforijā, galva šķiet pilnīgi iztīrījusies un viegla kā pūciņa. Daudz runājam ar Mārtiņu par viņa pārgājienu pieredzi, kuros viņš labprāt dalās. Vispār tas garo pārgājienu bacilis viņam pielipis pēc avantūras noiet ar kājām gar jūru līdz Nidai, kas aizņēma 12 dienas un pamatīgu devu spēku. Ar Rimi pirktu telti, limitētām finansēm un karti kabatā, čalis sadomāja, ka tas varētu būt visnotaļ labs izaicinājums. Piedzīvojums sanāca patiešām teju grāmatas cienīgs un klausoties Mārtiņā, jūtams kā tas pārgājienu bacilis izplatās. Klausies, klausies, domā, domā un tad pamazām uzliec sev izaicinājumu. Un tad sajūties mazliet kā Robinsons.
Vasaras vietā šobrīd visapkārt ziema, jūra toties apbrīnojami mierīga un vējš pavisam maigs. Pārgājienu profiņi stāsta, ka šī tiešām ir īstena veiksme, jo ir bijis tā, ka vējam atliek uzpūst ar 6 metriem sekundē, lai būtu sajūta, ka atrodies atklātā jūrā un aukstums pielīp momentā. Pat līdz tam, ka glābiņš jāmeklē ejot pa piekrastes meža brikšņiem, jo pie atklātas jūras kļūst pavisam neizturami. Šādi stāsti motivē uzlikt veto kāju sūdzībām un vienkārši mēģināt ignorēt tās. Ap 12 km jau tā kā gribas pauzīti, bet saprotam, ka līdz Kolkai vairs nav tālu. Relatīvi. Jau vairākas stundas hipnotizēju tālumā redzamo bāku un tikai tagad beidzot šķiet, ka esam pavirzījušies tuvāk. Beidzot aiz līkuma kļūst manāms Kolkas raga akmeņu krāvums. Kāda līksme un prieks, jūtamies kā mazie varoņi.
Mārtiņš mums jau piesolījis, ka te būs kārtīga atpūtas pauzīte ar siltajiem dzērieniem Kolkas info centra veikaliņā. 16 km pagaidām pieveikti. Visi draudzīgi saspiežas omulīgajā siltumā un maizītes un kāds gardumiņš tiek apēsts ar tādu baudu. Pamanu aiz loga mašīnu un pēkšņi saprotu, ka uz šo transportlīdzekli raugos ar tādu pietāti. Četri riteņi, tas brauc uz priekšu un var vest tevi, njā. Pati smejos, cik labi tiešām ikdienišķas lietas novērtēt jaunā skatījumā.
Palēnām sākam gatavoties atlikušajam posmam – 10 kilometriem līdz Melnsilam. Divas pārgājiena dalībnieces, kundzes ar apskaužāmu enerģiju un vitalitāti, finišē šeit Kolkā un HIL busiņš viņas aizved viņas līdz Melnsilam, kur gaida viņu personīgie transportlīdzekļi. Prieks par kādu pāri, kas izlemj nepadoties, par spīti kāju sāpēm no neveiksmīgi izvēlētajiem apaviem. Var redzēt, ka puisim katrs solis sagādā diezgan lielas sāpes, bet viņi grib noiet visu distanci! Tas ir brīdis, kad katrs sapurina sevi un apkārtējos, ka nekas daudz jau vairs nav atlicis. Dodamies tālāk cauri mežiņam, atpakaļ pie jūras. Aiz Kolkas raga piekrastes reljefs mainās momentā – pludmale ir ļoti šaura, taču visnotaļ interesanta. Vējš un sals te sagādājis tādas dabas skulptūras! No mistiskiem briesmoņiem līdz vēja kūku formām. Turklāt tālumā no mākoņiem izlauzusies pēcpusdienas saules gaisma, prātā līdz ar to šaudās optimisma viļņi.
Paveicies arī ar gaisa temperatūru, kas turas ap mīnus 2 grādiem. Nav auksts, bet nav arī pārlieku silts – vienvārdsakot, ideāli piemērots laiks šādām āra aktivitātēm. HIL regulārie dalībnieki smej, ka šis vispār ir diezgan smalks pārgājiens, jo ierasti naksņošana notiek teltīs, nevis viesu namā. Tad vispār sajūties kā dabas bērns un civilizācijā tik ļoti nemaz atpakaļ negribas, tikai domas par dušu un siltiem pēļiem kārdina. Pagājušajā nedēļā, kad Baltijā turējās pieklājīgie mīnus padsmit, HIL rīkoja pārgājienu Igaunijā, kur nakšņošana notika armijas teltī. Neviens nenosala, esot pat bijis diezgan karsti tā gulēt. Klausos ar lielu devas apbrīnas, bet droši vien regulāri dodoties šādos mazliet ekstrēmos piedzīvojumas, gribas vairāk un skarbāk. Kā Mārtiņš min, visvairāk gribas noķert to sajūtu, kāda ir dodoties pirmajā nopietnajā pārgājienā dzīvē. Pēc tam tu centies to visu laiku reanimēt.
Tā sajūta, tiešām ir kaut kas. Man gribētos viņu iekonservēt, lai tā pēc iespējas ilgāk saglabātos.
Tālumā kā mazs punktiņš spīd Melnsila kempings un tu saproti, ka palikuši vēl 8 km, kas liekas tik gari un teju neiespējami, jo nu jau uzdarbojas ne tikai potīšu sāpju refleksi, bet krietni jūtamas gan ciskas, gan, pardon my french, dibens. Gaiss, tik daudz svaiga gaisa liekas īstākā bauda, kas atsver visu. Elpo ne tikai ķermenis, bet arī dvēsele.
Sanāk šķērsot gan lielākas, gan mazākas upītes, kas ietek jūrā un pēdējā pirms Melnsila ir tāda, kurai pāri nepārleksi. Nākas ar meža zvēra izveicību pieturēties pie koka un nobalansēt uz dzelmē esošā koka, lai ātri tiktu pāri.
Nu gan seko tiešām pēdējais kilometrs, neliela izbrišana cauri mežam un šoseja. Pāris metrus attālāk gaida busiņš. Noieto kilometru skaitītājs šajā brīdī rāda precīzi 30 km. Kad mašīnā novelku zābakus, kājas svētlaimē nopūšas manā vietā. Tas ir izdarīts. Pārgājienu bacilis noķerts un ….gribas vēl.
Foto: Raimonds Bricis un no personīgā arhīva