Vai no rīta vari piecelties un uzvārīt sev kafiju? Paņemt rokās laikrakstu vai ieslēgt radio un klausīties mūziku? Noskūpstīt mīļoto cilvēku dodoties uz darbu? Strādāt? Fantazēt? Ceļot? Lasīt? Ballēties ar draugiem vai vienatnē skatīties filmu? Radīt, plēst, dumpoties un smieties, līdz vēderu sarauj krampjos? Izvest pastaigā suni, samīļot kaķi vai pabarot zivtiņu akvārijā?
Brīvība. Šis dārgais vārds ar septiņiem burtiem. Nosvītro septiņus burtus un nokļūsti ellē. Vietā, kur ragainu briesmoņu vietā šo pašu funkciju pilda paši cilvēki, ar Visaugstākā vārdu uz lūpām.
Absolūti satriecošais Kalpones stāsts nav par vīriešiem – briesmoņiem. Nē, tas ir par cilvēkiem – briesmoņiem. Lai arī sākumā lasot, liekas tik viegli ienīst tieši vīriešus, maskulīno spēku, varu, ko tas izpauž, šķirot lapaspusi pēc lapaspuses, jau drīz gribas iesaukties – kurš tad galu galā ir lielāks briesmonis – vīrieši vai sievietes? Kurš ir nežēlīgāks? Komandieri, kam reizi mēnesī jāveic svētais uzdevums ar mērķi apaugļot Kalpones? Vai viņu Sievas, kas šajā procesā ne tikai noskatās, bet piedalās ar savu klātbūtni. Vai Uzraudzes, Tantes, kuru varā ir sodīt ikvienu nepakļāvīgoo? Vai visuredzošās Acis? Sargi?
Viļņoties. Uzviļņot. Saviļņot. Tieši to šis darbs, kurš pirmoreiz publicēts 1985. gadā, arī dara. Domājiet par Orvela 1984, Lielo brāli, kas redz it visu un kuram jāpakļaujas bez ierunām. Gileādas republikā Lielo Brāli aizstāj Acis, kas kontrolē “mieru un kārtību”. Lasot grāmatu, te nāk gan niknuma viļņi, gan izmisuma bangas – jo galvenās varones skaudrā valoda ierauj lasītāju šajā stāstā tā, ka tu saproti – ja kas, grimsim kopā.
Kalpone jeb Zemfreda šajā valsts iekārtā ir nekas vairāk par sīku zobratu. Viņas vienīgais izdzīvošanas salmiņš ir fakts, ka viņa spēj iznēsāt bērnu. Taču cilvēku var nospiest, ielikt sistēmā, bet, paldies dievam, nevar pakļaut tā prātu, ja tajā mīt īsta dumpiniece. Zemfreda nelūdz no lasītāja želastību, tik vien kā uzklausīt viņas stāstu, kas patiesībā ir tikai kāda laika posma izvilkums. Mēs varam tikai nojaust kā tas viss ir sācies un cerēt, ka tas beigsies, taču tas nav autores mērķis. Te viss ir uz paplātes – bailes, cīņa, samierināšanās, ilgu apspiešana un izlaušanās. Ja putniem spārni dāvāti lai lidotu, tad Kalponēm spārni ir salauzto cerību simbols, ar kuriem jāaizsedz seja.
Es nezinu nevienu, kuru šī grāmata nebūtu kādā veidā ieviļņojusi. Tā vienkārši neastāj vienaldzīgu un nav ieliekama laika rāmjos. Vislielākie briesmoņi mēdz būt paši cilvēki – un tik spēcīgi darbi kā Kalpones stāsts to atgādina īpaši spoži.
Izdevējs: Zvaigzne ABC, no angļu valodas tulkojusi Alda Vāczemniece