Virtuālās pasaules vilinājums, kas reiz nākotnē var pārvērsties par biedējošu 24h realitāti – ar šo iespēju tīk spēlēties gan filmu veidotājiem, gan rakstniekiem. Tas taču būtu tik vienkārši, pazust no ikdienas, aizslēpties aiz īpašām brillēm un ienirt citā pasaulē, kur katram ir iespēja būs skaistākam, labākam un izveicīgākam nekā dzīvē. Robežām pazūdod, arī vajadzība pēc uzturēšanās realitātē mazinās – jo tur, virtuālajā pasaulē, taču var piedzīvot visas labākās sajūtas pēc kā tiecas ikviena dvēsele – bezgalīgu laimi, piepildījumu, bez sāpēm un pazemojumiem.
Ernests Klains savā darbā Spēle sākas piedāvā mums iespēju ieskatīties pasaulē, kuru cits uzskatīs par absolūti biedējuši, bet kāds – par ko paradīzei līdzīgu. Pasaulē, kurā nojauktas jebkādas robežas starp reālo un simulēto, atkal pierādot, ka nevienai citai būtnei kā vien pašam cilvēkām piemīt visspēcīgākā dziņa sačakarēt visu. Nevajag ne apokalipsi meteorītu veidolā no kosmosa ārēm, ne infekciozu vīrusu – viss, kas var aiziet šķērsām, notiks tikai pateicoties paša cilvēka spēkiem.
Ir 2044. gads – cilvēce veiksmīgi izsmēlusi teju visas dabas enerģijas rezerves, valda pārapdzīvotība un nabadzība. Visi glābjas virtuālajā Oāzes realitātē. Katram ir iespēja izveidot savu alter ego jeb avataru, skaistāku un veiksmīgāku realitātes atspulgu. Oāze, kā jau nosaukums liecina, piedāvā iespēju patverties un dzīvot labākā pasaulē – spēlēt, izglītoties, ceļot. Arī virtuāli nomirt – ja vien nepaveicas.
Lieki teikt, ka Oāze iesūkusi visus sociālos slāņus un izraisa tieši tādu pašu atkarību kā visspēcīgākās narkotikas. Realitātē cilvēki negribīgi atgriežas vien lai maziet izlocītu kājas, paēstu un nosnaustos. Visu satricina Oāzes dibinātāja nāve. Nē, gandrīz neviens neskumst par šo faktu, vienkārši tiek iesēta lielākā intriga visas spēlēs pastāvēšanas vēsturē – veiksminieks, kurš atminēs visas nelaiķa atstātās norādes, kļūs ne tikai par korporācijas īpašnieku, bet arī iegūs visu laiku spēcīgākās avatara īpašības un neierobežotu varu. Un te nu spēle sākas. Kad galvenajam varonim, vienkāršajam puisim Veisam jeb virtuālajā pasaulē Parzivālam, izdodas atminēt pirmo mīklas puzles daļu, spēle uzņem negadītus apgriezienus – virtuāli nāves draudi pārtop par nopietnu apdraudējumu dzivajam ķermenim.
Un tagad – sarosās visi, kam tīņu laiks iekrita 80tajos (un kam ASV dzīvoja jaukie radinieki, kas varēja aplaimot ar rietumu gadžetiem ilgi gaidītās paciņās). Jo šis darbs ir burtiski pārbāzts ar atsaucēm uz visnotaļ stilīgās desmitgades populārākajām videospēlēm, filmām, grāmatām un komiksiem. Atminaties Packman? Citējat to laiku filmu grāvējus? Dungojat līdzi Duran Duran? Nu tad šī grāmata būs kā saldais ēdiens – izgaršojiet ar baudu un pieprasiet papildporciju. Jo Oāzes radītājs bijis īstens 80to gadu gīks, kas uzsūcis visus popkultūras elementus un savienojis savā mūža darbā. Patiecoties tam, 2044. gadā datorfrīki un vismaz 99% cilvēku populācijas Oāzē izdzīvo šo laiku atkal un atkal. Un tikai tam, kurš patiešām iekalis no galvas visu, ir cerības iegūt galveno spēles balvu.
Mani, 1984. gadā dzimušu meiteni, un pie visa vēl ne datorspēļu fanāti, stāsts paņēma ar pirmo lapaspusi. Gluži kā Pacman, apēdu lapaspusi pēc lapaspuses pieklājīgā ātrumā un pilnīgi vai ar mazuma piegaršu nonācu līdz Game over. Prasīt prasās pēc turpinājuma. Labi, vismaz 85 % minētās atsauces uz filmām, spēlēm un komiksiem man maz ko izteica, bet kaut kā autors pamanījies tās tik loģiski un aizraujoši iepīt stāstā, ka nejutos gluži kā Alise Brīnumzemē. Atzīstos, pieķēros galvenajam varonim, jo nu kā gan nejutīsi līdz puisim, mazliet frīkam, kas no graustiem paša spēkiem uzrāpjas līdz spožajai virsotnei. Romantiskajai līnijai mazliet nenoticēju, taču pārējie varoņi un antivaroņi savu darbu dara labi un grāmatu tik viegli malā nenoliksi.
Paldies izdevējiem Whitebook par iespēju šo darbu izspēlēt ātrāk – vēl labu brīdi pirms latviešu valodā tulkotās grāmatas nonākšanas grāmatnīcu plauktos. Sajutos mazliet kā savdabīgā Oāzē un pārslēgšanās uz reālo pasauli katru reizi prasīja mazliet vairāk laika nekā ierasts.