Grāmata, kura uzrunāja jau vien ar nosaukumu. Lavandas smarža vienmēr manā sirdī ienes mieru, saliek pa plauktiņiem joņojošās domas un izsauc patīkamas atmiņas. Lavanda – tā ir harmonija, ziedu smaržā ieskauta vasara sajūta. Protams, Francija ar savām bezgalīgajām lillā krāsas segām, kas pārklājušas laukus. Tur nogaršotais lavandu saldējums.
Bet darbība sākas Parīzē, Montaņāra ielā 27 – namā, kurā mutuļo kaislības, intrigas, prieki un bēdas. Starp visiem kā uz vientuļas salas paslēpies grāmatnieks Pardū kungs. Viņš izvairās sajust smaržas, izgaršot ēdiena baudu, mīlēt, iekārot, padarīt savu vientuļnieka mitekli mājīgāku. Tas viss dēļ saulauztās sirds, kura sašķīdusi gabalos pirms divdesmit gadiem. Manona, viņa sirdsmīļotā, reiz aizgāja nepaskaidrojot, atstājot Pardū ar uz lūpām sasalušu vārdu: “Kāpēc?”. Taču viņš ārstē citus – ar savu peldošo Literāro aptieku, kas pietauvotā Sēnā un uz kuras var atrast lasāmzāles pret ikvienu kaiti. Kā rūpīgs ārsts, Pardū kungs katram apmeklētājam piemeklē atbilstošāko grāmatu viņa dvēseles stāvoklim, kādu iepriecinot, kādu aizvainojot. Jo kurš tad grib atzīt, ka nejūtas labi?
Montaņāra ielā 27 ir kāda grāmata, viena vienīgā, kas spējusi sniegt kaut nelielu mierinājumu pašam Žanam Pardū un kuras noslēpumainajam autoram viņš labprāt uzdotu svarīgus jautājumus. Ir jauns rakstnieks, kas netiek galā ar sava debijas romāna radīto spozmi. Ir vīra pamesta sieviete, kuras acīs Žans ierauga kaut ko, kas bīstami liek iesmelgties viņa sirdij. Ir Lavandu istaba, aizbarikādēta pirms divdesmit gadiem, lai tā neatgādinātu par tur piedzīvotajiem laimes mirkļiem. Un ir atvadu vēstule no Manonas, kas nekad nav tikusi atvērta.
Kad Žans Pardū beidzot atver vēstuli, viss mainās. Divdesmit gadu viņš domājis, ka mīļotā viņu pameta, jo aizgāja pie cita. Ai, cik skarba izrādās patiesība, kas šo gadu laikā krāto aizvainojumu aizslauka gluži kā spalvu vējā. Un viņš metas uz savu Literārās aptiekas kuģi, pirmo reizi atlaiž tā tauvas un iedarbina motoru. Vēl tikai jauniņais rakstnieks paspēj pievienoties Žanam un viņu ceļojums pa upi sākas. Galamērķis – Bonjē, kur iesniedzas Manonas saknes un slēpjas atbilde uz sen neizteiktu jautājumu. Viņi kuģo, atstājot aiz sevis pilsētas skudrupūzni, cauri slūžam un garām mūžam mainīgam krastam. Vēro zvaigznes, uzdod tām mēmus jautājumus un klausās. Klausās savā sirdīs un mēģina atvērt jūtu uzceltos aizsprostus. Uz Provansu, gar vīnoglājiem, tuvāk kalniem un tikai viņiem pašiem zināms, kur slēpjas meklētās atbildes.
Šis stāsts ir par mīlestību. Un grāmatām. Par divām bezgalīgi skaistām lietām, kas liek cilvēkiem elpot, priecāties, raudāt (un tas ir dziedējoši!), ieraudzīt skaisto un dzīvot. Tik tuva man šķiet stāsta filozofija par īstajām grāmatām. Par tām, kuras mūs dziedē esot noteiktā dvēseles stāvoklī un tām, kas var pasliktināt jau tā drūmo skatījumu uz dzīvi. Cik gan svētīgi būtu, ja mēs patiešām varētu aiziet pie šāda aptiekāra un teikt: “Man sāp sirds, dodiet ko veldzējošu”. Un viņš jums ieskatās acīs, izrok no grāmatu plaukta to vienīgo īsto un jau drīz jūs jūtaties daudz labāk. Bet neko jau nevar zināt. Mēs nejautājam un tāpēc neko nezinām droši. Es sāku domāt, ka patiesībā visi grāmatnieki ir kāda augstāka spēka sūtīti labie gariņi, kas ar savām zināšanām nemanāmi mūs atkal var uzstutēt uz kājām, tikai jauzticas viņiem.
Un, ja jums ir mazliet smeldzīga sirds vai dvēseli nospiež kāds smagums, ļaujiet man ieteikt šo labo grāmatu Lavandu istaba. Lasiet un dziedējiet brūces. Un dzīvojiet!
Izdevējs: Zvaigzne ABC, tulkojusi Anita Muitiniece