Ja ar Elenas Ferrantes tetraloģijas pirmo grāmatu Brīnišķīgā draudzene cīnījos ilgi, tad lasot otro daļu Jaunais uzvārds , tekstu acu priekšā skatījos gluži kā seriālu, kurš ar katru nākamo sēriju ievelk stāstījumā aizvien vairāk.
Joprojām apbrīnoju Ferrantes spēju rakstīt tik vizuāli baudāmā valodā (te noteikti jāuzteic tulkotājas Daces Meieres talantīgais ieguldījums), ka lapaspuse pēc lapaspuses paskrien gluži nemanāmi. Un te nu es esmu, itāļu ziepju operas vidū, bet bez tās vainas sajūtas, ka laiks būtu izmantots nelietderīgi. Mana vecmāmiņa, skatoties meksikāņu ziepju operas, mēdza teikt: “Gluži kā dzīvē!”. Protams, par to ne reizi esmu pie sevis pasmaidījusi, bet lasot šo grāmatu, neatrodu labāku un trāpīgāku izteicienu. Mani gluži kā magnēts pievelk galveno varoņu Elenas un Lilas draudzības kāpumi un kritumi, tā nemanāmā konkurence, kas taču tik bieži ikdienā pastāv pat labāko draudzeņu attiecībās. Bet arī tā nesaraujamā saite, kas viena otras klātbūtnē liek justies labi runājot vai klusējot. Ferrante raksta par lietām, kas paliek savstarpēji noklusētas, nepateiktas un tad negaidītakajā brīdī uzvird, lai attālinātu dvēseles radinieces vienu no otras. Taču tad paiet diena, divas, nedēļas, varbūt gadi, bet abas būtnes jūt šo īpašo saikni, kas atkal liek satikties un smelties vienai no otras avota.
Šī ir tikai otrā grāmata, bet domājot gan par Elenas, gan Lilas raksturiem, kā lasītāja nespēju nedusmoties. Un tas ir labi, jo tas nozīmē, ka autore mani ir ievilkusi savā iecerē un es tiešām līdzpārdzīvoju abām galvenajām varonēm. Elena – meitene ar asu prātu, lieliem mazvērtības kompleksiem, bet lielisku mērķtiecību, bet kapēc viņa ļauj savai draudzenei nocelt no deguna savu lielo mīlestību? Un Lila – kāpēc viņa to dara, labi zinot, ka sāpinās Elenu? Vai tā viņas pārbauda savas draudzības izturības saites, gaidot, cik vajag, lai tās trūktu un savienība izjuktu?
Lilas raksturs joprojām ir neatkožamāks par cietāko riekstu un nepamet sajūta, ka autore visu laiku cenšas dot mājienu, ka patiesībā abas it kā atspoguļo labākās un sliktākās īpašības viena otrā. Un ir tā, ja vienai klājas labi, tad otrai slikti un otrādāk. Jo saistošāk pietuvoties varoņu raksturiem un uzdot jautājumus sķiet, zinot, ka rakstnieces Elenas Ferrantes (pseidonīms) īstā identitāte ir tīta noslēpumainības plīvurī. Ir dažādas spekulācijas, kas slēpjas zem šī vārda un uzvārda un vai šī ir autobiogrāfija vai daiļliteratūras fikcija? Lasot, nepamet sajūta, ka lai rakstītu tik atkailināti, dziļi, autorei patiešām jābūt piedzīvojušai to, ko romāna varonei Elenai šajā tetraloģijā. Neapoles ielas ir tik dzīvas un skarbas, lasot rodas sajūta kā stāvot to krustcelēs.
Aizverot otrās grāmatas pēdējo lapaspusi, jau atkal ir klāt nepacietība un vēlme ātrāk izlasīt turpinājumu. Tuklāt, tas jau ir iznācis – gribas žigli paņemt rokās Aizbēgt vai palikt un iegrimt Ferrantes radītajā pasaule, kas ir pilna kā visdažādāko izskaisītu emociju puzle. Nu gluži kā dzīve!
Izdevējs Zvaigzne ABC, tulkojusi Dace Meiere.