Es atzīstos. Žaumes Kabrē gandrīz 900 lapaspušu biezo darbu “Es atzīstos” lasīju vairāk nekā divus mēnešus. Ierasti, smagie ķieģeļi man ir kā balzāms dvēselei, jo negribas lai grāmata beidzas. Šoreiz, es atzīšos, ka pirmās 300 lapaspuses mani noveda līdz baltajām pelītēm. Es lasīju, šķīru lapaspuses atpakaļ, lasīju vēlreiz. Līdz spēru soli atkal tālāk un ļāvos straumei.
Es atzīstos. Iemīlējos grāmatas vākā, fotogrāfijā ar mazo zēnu, kas sniedzas grāmatplauktā pēc grāmatas, tā ir vienkārši bezgalīgi skaista savā vienkāršajā būtībā. Varbūt viņš sniedzas pēc zināšanām, bet varbūt pēc aiz grāmatām paslēptām konfektēm. Taču grāmatas gluži kā sargājoši sargie ieskauj mazo ziķeri.
Es atzīstos, ka bezgalīgi apbrīnoju tulces Daces Meieres darbu, kas šo monumentālo darbu no katalāņu valodas pārnesusi mums saprotamā mēlē. Darbu, kurā nepārtraukti notiek mētāšanās laikā, personās, kur grūti turēties pie galvenā personāža – Adria Ardevula i Boska domām, jo te viņš stāsta par sevi trešajā personā, te atkal uzrunā lasītāju no sava skatpunkta. Tam visam ir pamatojums, kas atrisinās vairāk uz grāmatas beigām, bet tas noteikti pamatīgi samulsina lasītāju.
Es atzīstos, ka ārkārtīgi iemīlējos Adria vecāku dzīvoklī. Viņa tēva kabinetā, kur grāmatplaukti sniedzas griestu augstumā un rakstāmgalda atvilknēs tiek glabāti ārkārtīgi dārgi manuskripti. Es iemīlējos Adria kolekcionāra garā. Arī es zinu šo sajūtu, kad aizraujas elpa, muti kaltē sausums un sirds sitas kā neprātīga – jo ieraudzīta kāda sen izdota grāmatu pērle.
Es atzīstos. Ar grāmatu sadraudzējos tieši pusē. Tas bija grūts un ilgs draudzības sākums, kad gribas jauniegūto paziņu brīžiem pasūtīt piecas mājas tālāk. Jo varbūt neesmu tik gudra, lai to saprastu. Varbut ne pietiekami intelektuāla. Galu galā, varbūt autors vienkārši smejas par lasītāju? Nē, nē, pāri pusei mēs saskatījāmies un sapratām, ka labi vien ir, ka esam satikušies. Šādas grāmatas kaut ko maina cilvēkā. Salauž patmīlību, iepliķē, urķī smadzenes un izved no pacietības (bieži). Lai nākamjā mirklī atkal harmoniski sadotos rokās (es atgrieztos pie tās lasīšanas).
Es atzīstos. Tā domāta ne katram. Pirms ķerties klāt, gatavojies. Negaidi tekstu, kas burbuļo patīkamā urdziņā un nes tevi lēnām stāsta straumē. Te ir pilns ar zemūdens akmeņiem, kas ik pa brīdim sāpīgi iedauza, cenšas salauzt tavu apņēmību pabeigt ceļojumu. Lasi lēni, pārlasi, nebaidies, ja nesaproti, vēlāk nāks atbilde. Aizver pēdējo lapaspusi un atgriezies pie sākuma- tas atklās sevi jaunā gaismā.
Es atzīstos, ilgi nesapratu kādu lomu tad galu galā spēlēs samudžinātā līnija par ārkārtīgi vērtīgās vijoles izcelsmi. Redz, tā izrādijās bumba ar laika degli. Kuras eksplozija apdedzina no paaudzes paaudzē, citām saitēm nesavienotas ģimenes.
Es atzīstos, ir vērts. Vismaz man bija. To sapratu apmēram pie piecsimtās lapaspuses. Tajā brīdī grāmata aizķer tevi tādā vilnī, ka vārdi smeļas mutē un gribas kliegt. Kliegt pat pasaules sāpēm, cilvēku spēju radīt ļauno un mīlestības visu dziedinošo spēku. Par rakstnieka ģeniālo spēju vārdiem likt tev, lasītāj, domāt, raudāt, just. Par tās radīto ugunsgrēku dvēselē, kura liesma tur degs mūžīgi. Jā, pēc pēdējās lapaspuses aizvēršanas, es sapratu, kāpēc Žaumes Kabrē “Es atzīstos” tiek uzskatīts par vienu no spožākajiem mūsu gadsimta romāniem. Es atzīstos, tas prasa spēku, pacietību, atvērtu prātu un disciplīnu. Bet aizverot grāmatu, nāk atalgojums. Šī stāsta spēks, kuru nekad negribas pazaudēt.
Es atzīstos, ka lasot daudz domāju, par to vai šo garo Adria mīlestības vēstuli autors būtu varējis saisināt. Nezinu, goda vārds, nezinu. Varbūt tas apcirptu spārnus un izsauktu pavisam citas emocijas, bet kā Adria min “Es rakstu ar vārdiem, jo lai redzu savas atmiņu ainas, uzgleznot tās nespēju”. Un kurš tad spēj pateikt, cik vārdu ir pareizi, pieteikami, izcili? Pēc šīs grāmatas izlasīšanas, vairs nekad neuzdošu šo jautājumu. Tie ir tieši tik vārdi, cik gruzd rakstnieka sirdī.
Es atzīstos, šī ir viena no skaistākajām un grūtākajām grāmatām, ko jebkad esmu lasījusi.
Izdevējs: Mansards, tulkojusi Dace Meiere