Sakravā savu ceļasomu, vienalga, cik lielu vai mazu. Izliec uz galda pasaules karti papīra formātā vai atver to digitālā versijā telefonā un izdomā maršrutu – kur un kā vedīs tavs ceļš. Izlem, vai izmantosi lidmašīnas spārnus vai metīsies stopēšanas piedzīvojumā. Kur nakšņosi? Interesantā viesnīcā, dauzonīgā hostelī vai varbūt zem klajas debess? Izdomā, ko galu galā no šī ceļojuma vēlies gūt. Apskatīt kādu sen izsapņotu vietu, nokļūt augstākajā virsotnē, bet varbūt vērot saullēktu pasaules malā?
Tu šaubies, vai ne? Jo ir taču pandēmijas laiks. Bet, vai tad tu lasot pirmās rindas jau mazliet neceļoji? Atlaidi domas fantāzijas lidojumā, sirds iepukstējās straujāk, mazi laimes zibšņi sāka kutināt pakrūti. Un tu jau spēri lielu soli, lai sajustos laimīgāk tieši šodien. Pat ja līdz robežu šķērsošanai vēl mazliet jāpagaida.
Es to saucu par dzīves elpošanu. Lasot “Nekaunīgo pingvīnu”, tu līdz ar grāmatas autori krāj notikumus, satiec visinterasantākos cilvēkus, piedzīvo neskaitāmas sakritības, kas aizved vienā vai otrā virzienā no sākotnēji iecerētā maršruta. Kraties nakts autobusā Bolīvijā, laidies pāri kraujas malai šūpolēs Amazones džungļos, ar maziem pārtikas krājumiem nakšņo teltī Peru nekurienes vidū, vienatnē malko šampanieti pie Lieldienu salas statujām Jaungada naktī, pēdējiem spēkiem rāpies līdz vulkāna krāterim. Uzdrošinies sapņot nokļūt līdz Antarktīdai un neiespējamā kārtā to arī izdari. Elpo dzīvi, lai arī tavu plaušu kapacitāte to nevar izdarīt pilniem malkiem. Dzīvo, dzīvo, dzīvo.
Zane Eniņa nu jau daudzus gadus man ir tas cilvēks, no kura iedvesmojos dzīves elpošanai. Lasot blogu mugursoma.lv, esmu ceļojusi pilniem malkiem. Caur tā lapaspusēm gājusi Santjago ceļu, šķērsojusi pasuli šurpu turpu, devusies vairāku mēnešu ilgā road trip no Kanādas līdz Aļaskai un atpakaļ. Atklājusi ārkārtīgi interesantas vietas tepat Latvijā un uzsūkusi ārkārtīgi foršos projektus (nu vai tad ir viegli iemācīties 88 Imanta Ziedoņa dzejoļus?).
Paļāvība, kas viss notiks vislabākajā veidā. Lūk, šo no Zanes es gadu gaitā esmu aizņēmusies uz visu mūžu. Galvenais, esi atvērts pasaulei un tā sniegs tev pašu labāko. Saņem to kā dāvanu un izdzīvo līdz sīkākai šūniņai.
“Nekaunīgais pingvīns” aizņem 510 lapaspuses, kas apēdas negausīgi ātri. Septiņarpus mēneši ar mugursomu plecā, šajā laikā apmeklējot Dienvidameriku, Lieldienu salas un Antarktīdu, bez noteikta laika limita, ļaujoties spontānai notikumu gaitai. Jo Antarktīda nebūt nebija plānota, tā izauga kā mazs sapņa aizmetnis – kā būtu, ja būtu. Ideja, kas sacēla kājās teju pus Latvijas, bija grūti atrast vienaldzīgo. Vieni šausminājās par uzdrīkstēšanos – nu kā tad tā, kā var prasīt atbalstu, lai piepildītu sapni? Citi iedrošināja, atbalstīja ar pusdienu naudu, lielāku vai mazāku artavu, lai būtu daļa no šī piedzīvojuma. Zane aizbrauca uz Antarktīdu un bloga (nu jau grāmatas) lasītāji saņēma kārtējos fantastiskos bloga ierakstus ar fotogrāfijām, kas lika trīcēt sirdij priekā un apbrīnā. Pingvīni, jūras lauvas, aisbergi, neiedomājami žilbinoša zilgme un pienbalts visums. Tie kas ticēja šim sapnim, spēra kāju kopā uz septītā kontinenta līdz ar Zani.
Grāmata to visu ļauj izdzīvot. Spilgti, patiesi un emocijām pārpilni, drošinot – ej, dari, sapņo un ceļo. Pasaule ir liela, mēs fiziskā ziņā esam skudriņas uz tās grandiozā fona, bet kurš var izmērīt mūsu dvēseles lielumu? Esmu pārliecināta, Zane ir cilvēks ar Kosmosa izmēra dvēseli, kas ļauj augt ikvienam, kas lasa viņas uzrakstīto.
Es iegremdējos ledusaukstajā Baltijas jūras ūdenī, ir ziemas vidus. Ārā mīnus trīs grādi, ūdens temperatūra kādi pāris plusi. Sākumā, kā jau vienmēr, prāts mazliet protestē, kad stindzinošais vēsums pārņem ķermeni, var just kā asinis aizplūst uz svarīgakajiem organisma funkciju uzturošajiem orgāniem. Sekundes rit lēni, sākumā āda mazliet sāp, bet zinu – vajag izturēt, un jau pēc brīža apņem komfortabls siltums. Uz brīdi pat liekas, ka ir tikpat silts kā vasarā (droši vien tieši tā pingvīni jūtas artiskajos ūdeņos). Iznirstu no ūdens un dodos krasta virzienā. Kas par sajūtu! Absolūta laimes sajūta! Es elpoju dzīvi!