Lasot “Liecinieces”, man bija auksti. Ne jau tāpēc, ka rudens vējš izpūš katru vīlīti un vēsums kniebj aizvien dzestrāk. Ir grūti sasildīties iekšēji, šķiet, pakrūtē iezadzies saltums un nosalušie pirksti knapi spēj noturēt grāmatu. Gribējās siltumu un tas tiešām atnāca grāmatas beigās – līdz ar Gileādas republikas sabrukšanu.
Piecpadsmit gadus pēc “Kalpones stāsta” radīšanas, rakstniece Mārgareta Atvuda beidzot bija gatava sniegt lasītājiem atbildi uz jautājumu – kā pienāca gals šim nežēlīgajam, cilvēku radītajam varas veidojumam. Lai arī “Kalpones stāstu” lasīju pirms vairākiem gadiem, joprojām pār muguru pārskrien drebuļi to atceroties. Gan no Atvudas meistarības radīt distopisku nākotnes valsts vīziju, gan no paša baisi satraucošā stāsta, kas izskan Kalpones Zemfredas balsī. Turpinājums “Liecinieces” aizved piecpadsmit gadus tālā nākotnē pēc “Kalpones stāsta” notikumiem un grāmata pasniegta liecību veidā, no trīs dažādu sieviešu skatpunkta. Drošajā teritorijā Kanādā dzīvojošās pusaudzes Dēzijas, no topošās Gileādas Komandiera sievas Agneses un Tantes Lidijas. Kā trīs līnijas, kas paralēli turpinās, tās agrāk vai vēlāk krustosies.
Lasot, nevarēju nedomāt par to, cik gan veidu varaskārie atrod, lai pasauli novestu līdz kliņķim. Gileādas republika (bijusī ASV), absolūti totalitārs režīms, visuredzošās Acis, kas kontrolē ikvienu soli. Sevišķi sieviešu. Padarījušas tās vien par reproduktīvo orgānu čaulām, bez tiesībām runāt un skaļi domāt, kā galveno ieroci izmantojot bailes. Bet vai ikviens mēģinājums vēsturē izveidot “ideālo” valsti un sabiedrību nav beidzies ar fiasko? Atvuda raksta: “Totalitāras valstis grūst no iekšpuses, jo nepilda solījumus, kuri ļāvuši tām iegūt varu”. Precīzi.
Gileāda gruzd – aiz šķietami sakārtotās ārpuses, serdē uzbango brīvību alkstošas balsis, kas nebaidās iet nāvē. Ar cerību, ka kādam reiz izdosies atvērt acis tik plaši, lai baiso un sapuvušo Gileādas iekšpusi redzētu citi aiz tās robežām un beidzot rīkotos. Mans lielākais šoks, lasot “Liecinieces”, ir tieši Tantes Lidijas tēls – kuru droši vien ienīst ne tikai grāmatas lasītāji, bet arī pēc tās motīviem uzņemtā seriāla skatītāji. Viņa ir skarba, ļauna, drastiska, apmāta… bet izrādās, viņa slepus runā Dumpinieces balsī, kas ir “Liecinieču” lielākā intriga. Vai tā ir izlikšanās, atkal smalks aprēķins vai arī gudra rīkošanās ar trumpjiem savās rokās? Totalitāras valsts grūst no iekšpuses.
“Liecinieces” ir citāda grāmata, varbūt lasot uzreiz pēc “Kalpones stāsta” būs mazliet grūtāk iejusties tās gruzdošajā atmosfērā. Ne velti, Atvudai turpinājumam vajadzēja piecpadsmit gadus. Tāpēc arī es ieteiktu starp šīm grāmatām ieturēt nelielu pauzi, lai izgaršotu Mārgaretas Atvudas īpašo stilu. Pārkāpjot astoņdesmit gadu slieksnim un nodot lasītājiem tik spožu darbu – tas laikam ir pa spēkam tiem, kam piemīt tā ģēnija dzirksts. Kas runā par nākotni, lai arī izdomātu, bet tik baisi iespējamu, aicinot ieklausīties savās sirdsbalsīs un izdarīt pareizo izvēli, kamēr vēl ir laiks mainīt kursu. Un laikam jau 2020. gads to sāpīgi atgādinājis ikvienam.
Tulkojusi Silvija Brice, izdevējs Zvaigzne ABC