Klusā centra rosīgā daļa Dzirnavu un Antonijas ielu rajonā aizvien vairāk attīstās kā stabils restorānu un kafejnīcu kvartāls. No gurmē kafijas līdz Āzijas modernajai virtuvei, atliek tikai izvēlēties ko gribas visvairāk. Nupat restorānu burziņam pievienojies jauns dalībnieks – durvis vērusi Zivju lete, kura no kādreizējās adreses pārvākusies tuvāk gardēžu epicentram.
Zivju bistro jau pats par sevi šķeit veiksmes recepte – mums, ziemeļniekiem, zivis garšojušas vienmēr un ja vien tās labi pagatavo, tad tikai ēst un slavēt. Tieši gardu zivju ēdienu meklējumi arī aizveda uz Zivju leti, lai izpētītu ko jaunu un nebijušu tā piedāvā.
Interjers, ieģērbts gaumīgā bistro noformējumā, atjautīgi, bet ne banāli apspēlējot jūras tematiku. Ienākot, uzreiz gribas apsēsties pie kāda no tumšajiem galdiņiem, kas atrodas pa labi, jo šeit apgaismojums ir intīmāks un mājīgāks, nekā kreisajā pusē, kur spilgtās gaismas liek acīm sūrstēt jau pēc piecām minūtēm. Nav grūti izvēlēties ar ko sākt – Jūras velšu izlase (40 eur) vilināt vilina, jo prātā vēl pagājušā gada Normandijas ceļojuma gardās atmiņas, kur katru dienu baudījām bagātīgās jūras velšu izlases.
Jūras veltes un šampanietis ir slavena kombinācija, tāpēc lūkojāmies, kas atrodams dzērienu kartē. Patīkami, ka ik uz stūra sastopamo lielo namu piedāvājumu šeit papildina zemnieku šampanietis no plašās aprindās maz pazīstamā, taču kvalitātīvā Legras & Haas ar savu eleganto Blanc de Blancs. Citrusīgās notis, kuras mijas ar austeru čaulu sāļumu, lieliski harmonē ar svaigiem jūras produktiem.
Omārs, jūras naži, vēži, gliemenes, mīdijas, langustīni, austeres, garneles un jūras gliemeži kārdinoši izkārtoti uz ledus (tā palikņa kājas gan gribētos uz pusi īsākas, jo savādāk, lai saskatītu veltes, kakls jāizstiepj kā dzērvei) un mudina ķerties klāt. Omārs šoreiz padevies īpaši labs, savukārt jūras nažus baudīju pirmoreiz un tie iegaršojas uzreiz. Vienīgā bēda ir ar jūras gliemežiem – ierasti pie tiem pasniedz piemērotu metāla “adatu” ar ko tos ērti izķeksēt ārā no čaulas. Kad viesmīlei apvaicāmajies par šo priekšmetu, viņa atnes mazos koka irbulīšus, ar kuriem ierasti uzdur olīvas. Hm, ar šiem gan nekas nesanāks. Īpašnieks sola, ka vajadzīgais atrībuts drīz parādīšoties restorānā, tāpēc mazliet skumji, ka jūra gliemeži tā arī paliek neapēsti. Plate uz diviem cilvēkiem pietiek kā uzkoda, tāpēc lūkojamies pēc vēl kāda garduma.
Astoņkāja salāti ar kartupeli, selerijām, cherry tomātu confit un kalamatas olīvam (8,70 eur) ir lieliski – sātīgi, uz mēles kūstoši, noteikti tos baudīšu atkārtoti kādā no nākamajām apmeklēšanas reizēm. Diemžēl dorāda ar mandelēm (11,50 eur) ir noformēta tik jocīgi un garšo tik sausi, ka atstāj skumju pēcgaršu. Sākumā taču visi “ēdam” ar acīm, labi noformēta maltīte jau liek sarosīties siekalām mutē, bet dorādas bēdīgais izskats ar vientuļo apelsīna šķēlīti liek uzdot jautājumu – vai šefpavāram kaut kas nav kārtībā ar redzi? Piedevās paņemtās kartupeļu daiviņas gan ir gardas, tāpat kā zaļie salāti.
Zivju letes ēdienkartē pārstāvēti arī vietējie produkti – nēģi želejā, reņģes, ko noteikti vērts nogaršot, ja pie sirds iet šīs zivis. Es nākamajai reizei atstāju jūras velšu sautējumu. Ja pareizi atminos, tad šis gardums ir tāds pats, kādu varēja baudīt kādreizēja Zivju letes adresē tas nu bija no “mēli var norīt” sērijas.
Zivju letei gribas novēlēt “Ne asakas!”. Ir vēl daudz kas pilnveidojams, uzlabojams, jebkurā gadījumā ir prieks, ka restorānu kvartāls kļūst aizvien plašāks un daudzveidīgāks.